Kādā pavisam normālā jūlija naktī pamodos no šāda sapņa: es atrados pie bankomāta, kurš uzrunāja mani vārdā, pirms vēl biju nospiedusi kaut vienu pogu vai iedevusi bankomātam savu bankas karti kā iespējamās identitātes norādi. Vīmandieniņ! Pamodos gluži kā kaut ko jaunu un pravietisku patentējusi, lai gan skaidri zināms, ka šādas "kastes" darbības nav nekas mūsdienu pasaulē unikāls. Jāatzīmē gan, ka šis sapnis "atnāca" laikā, kad sāku lasīt nesen latviski publicēto Alesandro Bariko darbu "The Game. Spēle" (lieliskā Daces Meieres tulkojumā), tāpēc smadzeņu vēlme nakts laikā turpināt pārstrādāt tehnoloģiju tēmu bija visnotaļ saprotama. Taču lai nonāktu līdz manai interpretācijai par Bariko Spēli, mazliet laika jāvelta pagātnes atmiņām.
Kad šīgada janvārī izlasīju Dainas Avotiņas jaunāko darbu "Ceļā" , nolēmu, ka noteikti par šo romānu vēlēšos padalīties ar plašāku lasītāju loku. Reti, bet reizēm man gadās lasāmviela, kas rada eksplozīvas sajūtas: domas un iespaidi pēclasīšanas posmā gluži vai laužas ārā ar vulkānisku spēku. Dainas Avotiņas darbs ir no tiem, kas vairāk atgādina rimtu sarunu ar omīti, kas no dienas dienā tiek pārcilāta prātā, kurai tiek meklētas atskaņas un noskaņas vēl ilgi jo ilgi pēc tikšanās. Tieši tāpēc pārdomas par "Ceļā" tik ilgi ir mitušas manā prātā, pirms beidzot iegūst publiskus apveidus.