Trolejbuss

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Pienākot agrajam un pasakaini skaistajam pavasarim, arvien vairāk priecājamies par to, ka Kori mums ir no tiem suņiem, kuri ne tikai neprotestē, braucot ar automašīnu , bet arī diezgan lielus braucienus ar regulāriem pitstopiem uztver ļoti mierīgi. Tāpēc Kori vienmēr ir gatava brīvdienā pēc agrām brokastīm plkst. 8.00 doties piedzīvojumā ar vēlīnu atgriešanos mājās pirms pusnakts. No Ziemeļkurzemes piekrastes līdz Ziemeļvidzemes mežiem un Ziemeļlietuvas muižām un pilīm - tik liela ceļotāja ir bijusi Kori šajā pavasarī. Viens ir pavisam skaidrs - šis korgijs ir dabas un mazpilsētu mīļotājs, lai gan Kori neiebilst arī rāmai pastaigai Rīgas centrā un kafejnīcas apmeklējumam. Lūk, un tā nu kādai jaukai maija sestdienai tapa plāns doties izbrauciena lokā pa līkumotajiem Vidzemes pakalnu ceļiem līdz tuvējās Latgales ūdeņiem: Lubānas ezera mitrājam un Tīrumnieku (Teirumnīku) purva takai, un šis brauciens vienā virzienā mums sanāk teju 200 km. Jārēķinās, ka liela daļa maršruta būs arī pa zemes...

  Sena tautas paruna vēsta, ka suns esot tāds, kādi ir viņa saimnieki. Šķiet, ka šajā janvārī suņu saimnieki ir sadalījušies vairākās pretējās frontēs. Vieni strikti iestājas par suņu labturību, sakot, ka šādos lielos mīnusos, kādi daždien ir gadījušies, suni ārā garās pastaigās nedrīkstot vest. Otri saka, ka tie suņi, kas tiekot tomēr aukstajā laikā vesti pastaigās, ieģērbti džemperīšos, mētelīšos un kombinezonos, izskatoties izķēmoti un kā invalīdi. Trešie steidz nopūsties, ka suni vest pastaigā nevarot arī atkušņa dienās, jo tad mājās pārnākot dubļu pika, ko vien ar putekļsūcēju varot izsūkt, lai atgūtu suņa formu. Tad ir vēl ceturtie, kuri stāsta par savu pieredzi, suni pavadot trīsminūšu darīšanās ne tālāk par mājas stūri. Un visbeidzot ir arī tādi, kuri ir vai nav sapirkuši sunim jaciņas un zābaciņus, kuriem ir mājās ūdens un dvielis, un kuri dodas pastaigās jebkuros laikapstākļos, un pie šiem piederam arī mēs. Starp citu, cik daudzi no suņu saimniekiem ir izlasījuši MK notei...

  2023. gada rudenī latviešu valodā publicētā Bonijas Gārmesas grāmata "Ķīmijas stundas" ir pelnījusi atsevišķu ierakstu (un es ļoti ceru, ka par šo darbu uzrakstīšu arī garākas pārdomas), taču viens tēls tajā ir īpaši izceļams - suns Pusseptiņi. Jā, suņa vārds ir Pusseptiņi. Šķietami parasts suns, kurš izbrāķēts kā sprādzienbīstamo priekšmetu meklētājs armijā, nonāk uz ielas, lai "pieteiktos" par mājdzīvnieku ķīmiķu pāra dzīvē, un tāpēc darbdienas rītā tiek likts automašīnā, lai dotos līdzi uz institūta laboratoriju. Tad varam izlasīt šādu atziņu: “Mēs viņu uzmanīsim,” Kalvins sacīja. “Sunim nav veselīgi palikt vienam augām dienām. Viņam ir vajadzīgs stimuls.” Par Pusseptiņi neparasto dabu noteikti varētu rakstīt atsevišķu ierakstu, taču galvenā doma šajā citātā, protams, ir tā, ka suns ir ģimenes loceklis, par kuru ir tāpat jārūpējas kā par bērniem, un neviens taču neatstāj mazus bērnus vienus pašus mājās, kamēr vecāki ir darbos. Vismaz tā tam līdz kādam saprātīga...

Nereti sakām, ka pretpoli pievelkas, un no fizikā apgūtā tam būtu jātic, taču zinām arī to, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Kaķa un suņa gadījumā varbūt tas ir vienas ķepas vai astes attālums. Vai nu par maz bērnībā ir tautas pasaku lasīts, kurās kaķis ir viltīgs, piemīlīgs un savu dzīvi iekārtojis tā, ka vienmēr pie pilna krējuma poda snaikstās un uz silta mūrīša gulšņā, bet sunim ir smagā suņa dzīve ar nemitīgu darbu... Tiesa, nudien nav lasītas latviešu tautas pasakas, kurās suns būtu korgijs, taču arī par viņiem ir zināms, ka briti vēl pirms nostrādināšanas karaļnamā viņus izmantojuši kā aitu uzraugus Velsas pakalnos, un dēvēšana par "feju zirdziņiem" ir tikai folklorizēts poētisms. Un ko nu darīt, ja piemīlīgs, mazs ganu meitēns nonāk vienā dzīves telpā ar pašpārliecinātu seniorkaķi, kurš visu mūžu ir bijis tikai vienīgais četrkājainais? Kad 7. aprīlī Kori sāka lāčot pa grīdu, kas līdz tam bija piederējusi tikai Katona ķepām, kaķis bija tik ļoti sašutis, ka ...

  Kādas ainas jums nāk prātā, iedomājoties suni, kurš dodas ceļojumā ar automašīnu? Man vienīgais skats ir nereti filmās redzētais ārprātīgi laimīgais suns, kas sēž automašīnas priekšā pasažiera sēdeklī, nedaudz izliecies ārā pa pusatvērto logu, vējā plīvojošām ausīm un Dollijas Pārtones tipa smaidu (pietiek, ja atmiņas atsvaidzināšanai paskatīsities viņas duetu ar Keniju Rodžersu, izpildot "Islands in the Stream" ), garām aizslīdot pasakaini skaistām lauku ainavām. Šāds suns, nezaudējot ne milimetra no Dollijas Pārtones smaida, ir gatavs mesties Bēra Grilla cienīgos piedzīvojumos kopā ar saimniekiem gan pļavās un kalnos, gan purvos un jūrmalās. Hei, ceļošanas brīvība! Tikai, lūdzu, neaizmirstiet mani paņemt līdzi! Suns man nozīmē tādu pašu nemiera garu , kādu esmu es pati. Un labi, ka Kori pie mums ieradās, kad mans vienīgais priekšstats par suni un ceļošanu bija šāds! Kad jau ar Kori devāmies pastaigās un ceļojumos, uzzināju, ka ir arī tādi suņi, kuri izbraucienus pārcieš...

  Ikdienas ainiņas iz dzīves ar kucēnu nebūtu iedomājamas bez stāstiem par ēšanu. Domāju, ka nav neviena cilvēka, kurš pats nebūtu vērojis zīdaiņu izdarības ar ēdieniem vai vismaz šādus stāstus dzirdējis ar teju vai tautas aktiermākslas godalgas cienīgu attēlojumu. Vārdsakot, mazuļi un ēdiens ir jautri, kaitinoši un šmucīgi , bet kādas ir kucēna un ēdiena attiecības? Atkāpei stāsts par kaķi Katonu, kurš teju vai visu savu nu jau astoņus gadus garo mūžu ikdienā pieturās pie ļoti striktas kārtības: kad gribu, tad ēdu sausos kraukšķus, un kad gribu, tad ēdu slapjo barību, jo tavs galvenais uzdevums, cilvēk, ir tikai rūpēties, lai man garšojošās lietas vienmēr ir rezervē un lai katru rītu tiktu servētas divās bļodiņās. "Sauso barību, lūdzu, no šiem zīmoliem, taču nekādā gadījumā no tiem pašiem nepērciet man slapjo barību, jo to es ēdu tikai no šiem citiem ražotājiem," - apmēram tādus tekstus raida kaķa skatiens. Ak jā, un plkst. 18.00 neaizmirstiet man iedot našķus, un tie gan ir...

  Mana teorētiskā izglītība suņkopībā pirms Kori ienākšanas mūsmājās un pirmajā kopdzīves mēnesī ir trīs Zvaigzne ABC izdoto grāmatu biezumā, jo izlasīju Stīva Manna sarakstīto “Gudrs, vēl gudrāks sunītis. Laimīga kucēna audzināšanas un apmācības rokasgrāmata”, Dženas Fennelas darbu “Saruna suņu valodā” un Barbaras Teilores-Laino grāmatu “Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem”. Arī šobrīd ikdiena ar suni mums ir “test and trial” jeb pašmācības ceļā, tāpēc varam izrādīties pavisam slikti suņa saimnieki, ja šos Kori stāstus lasa profesionāļi. Un tātad pavisam aplams var izrādīties arī mans apgalvojums, ka kucēns ir tas, kurš māca saimniekam pastaigāties. J ā, es patiešām domāju, ka suns nezina, ko nozīmē “iesim pastaigāt”! Nu labi, sākumā mēs izliekamies, ka kaut ko no pastaigām ar suni saprotam un esam gatavi dalīties ar mīluli savās zināšanās. Iedomāsimies biežāko situāciju! Mazais, tik ļoti jau mīļotais kucēns ir sasniedzis divu mēnešu vecumu, saņēmis pirmās kucēnu potes un nav...

  Ar suni patiešām ir kā ar bērnu. Un ar pirmo suni ir tāpat kā ar pirmo bērnu. Pirmajam sunim, tāpat ka pirmajam bērnam, ir jāgādā pilnīgi viss, ko pārlaimīgo “vecāku” sirdis vēlas, un tā nu arī atklājas, ka patiesībā dzīvnieku preču veikalos rotaļlietas proporcionāli aizņem tādu pašu platību kā ēdienu plaukti, guļvietas un citas lietas. Lai gan padsmit gadus esam regulāri pirkuši kaķu lietas specializētos dzīvnieku preču veikalos, tostarp arī kaķu pelītes, spalvu mietiņus un citas rotaļlietas, tieši ar Kori lietu gādāšanu aptvēru, cik plaša ir dzīvnieku rotaļlietu industrija. Šķiet, ka ar kaķi viss ir vienkārši: Katonam ir nagu asināšanas un skrāpēšanās tornis , ir bijušas kaķi neinteresējošas peles un ļoti ātri nolietoti spalvu mietiņi. Katons par savu guļvietu ir izvēlējies gan skapi un drēbju plauktus, gan vienvietīgo kondo – gulēšanu zem segas, taču ar suņiem viss esot citādāk. Un bija un ir arī citādāk! Pirms suņa ienākšanas dzīvoklī dažkārt saņēmām jautājumu: “Un ko da...

Un tā nu tas notika arī ar mani, un es esmu oficiāli atzinusies, ka esmu sagājusi sunī ! Šī gada 7. aprīlī es oficiāli kļuvu par “suņu tanti”, bet dienu pirms Kori astoņu mēnešu jubilejas (viņas dzimšanas diena ir 2. februārī) esmu tiktāl sasparojusies, ka ikdiena ar korgiju prasās pēc regulārākas reportēšanas. Kāds noteikti saķer galvu un iesaucas: “Ak, jē! Vēl kāds grib pļāpāt par savu (lielisko) suni!” Aha, jā, Kori ir lieliska, protams! Kāds cits nodomās: “Vai tad tiešām nepietiek lasāmvielas par suņiem?” Jā, droši vien, ka pietiek. Kādam pietiek. Bet šī ir mana versija par ikdienu ar suni. Tātad... Parasti pirmie jautājumi ir “Bet kāpēc suns?” vai “Kā tas viss sākās?”. Dienās, kad vienatnē esmu klimtusi pa šeidī laukiem un takām, esmu domājusi par divām lietām: cik ļoti es gribētu pusizmēra suni un cik daudz visapkārt ir iedvesmojošu vietu detektīvromānu rakstniekiem. Nē, nē, es nepārrakstījos un patiešām nedomāju romantiskos romānus, bet gan detektīvus. Miglas apņemti lauki p...