Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: jūnijs, 2011

Drudzis

Tas laikam bija Džons Travolta, kurš bija zvaigžņu zvaigzne filmā "Saturday Night Fever". Nu es jūtos kā "Sunday Night Fever" zvaigzne, jo drudžaini mēģinu saprast, kas jāņem līdzi, ar ģimeni dodoties trīs dienu atpūtas braucienā līdz kaimiņzemes leišmales jūrmalai. Nupat ģimenes sapulcē paziņoju, ka tik haotiska esmu pirmo reizi, jo darba komandējumiem vienmēr protu sakrāmēties ļoti raiti. Laikam vaina tajā apstāklī, ka šis ir izklaides brauciens, un apmešanās mums paredzēta viesu mājā netālu no Palangas. Mājaslapā ir ievietotas tik burvīgas fotogrāfijas, ka pašlaik neuzdrošinos šo vietu atklāt, jo varbūt izrādīsies liela vilšanās, un divistabu apartamenti (tik cēli tas skan!) ar franču logiem uz 200 metrus netālo jūru būs vien čiks. Lai gan jau visu jūniju esmu pavadījusi, domājot par šo (un arī augustā gaidāmo Stokholmas ceļojumu) braucienu, meklējot informāciju, pētot ceļus, cenas un apskates objektus, tomēr tieši pēdējās pāris stundās esmu nonākusi krustc

Biznesa ideja gardēdim

Ir divi BBC raidījumi, kurus cenšos noskatīties katru nedēļu: Click un Fast:track. Pirmais ir par tehnoloģijām - datoriem, mobilajiem telefoniem, spēlēm, aplikācijām un citām aizraujošām lietiņām, bet otrais - par/ap ceļojumiem. Šoreiz runa par nesen vienā no Fast:track pārraidēm redzēto, proti, ēst gatavošanu kā socializēšanās un tūrisma veicināšanas rīku . Idejas būtība ir pavisam vienkārša, vismaz spriežot pēc raidījumā redzētā sižeta par Franciju (taču šādas kustības esot arī citviet pasaulē). Katru otro svētdienu pie Pjēra (sauksim viņu tā) sapulcējas ļaudis, kurus interesē vietējās zemes, šajā gadījumā Francijas, ēdieni. Pjērs uz vakariņām "ielūdz" līdz piecdesmit cilvēkiem, bet ziņa par svētdienas pasākumu, protams, pie potenciālajiem ēdājiem nonāk ar modernajiem saziņas līdzekļiem. Tiesa gan, ikvienam, kurš konkrētajā svētdienas vakarā vēlas ierasties pie Pjēra uz maltīti franču gaumē, ir iepriekš jāpierakstās. Mājastēvs pats sagaida savus ciemiņus, turot rokā vie

Aristokrātisko angļu spozme un posts

Viņa ir lēdija Brenda. Jauna un, protams, skaista. Bet viņai ir garlaicīgi. Nu mazliet, mazliet gribas dzīvē kaut ko dēkainu, kaut ko noslēpumainu. Un dzīvoklīti Londonā par trīs mārciņām nedēļā. Ne jau TĀDU dzīvokli, bet maziņu mazītiņu - tikai istabu un vannu ar karstu ūdeni visu laiku. Viņas vīrs ir aristokrāts Tonijs Lāsts. Īstenībā jau viņam nav ne vainas, viņš mīl sievu un piekrīt viņas iegribām. Pat ļauj skoloties tautsaimniecības lietas (diez kas tās tādas). Ir vēl arī jaunais Džons Bīvers, kurš, dzīvodams mātes paspārnē, jo tā var krietni ietaupīt, savā ceturdaļgadsimta vecumā jūtas tuvu vecpuišu gadiem, taču sievas apņemšanai tā pamaz naudiņas, tāpēc labāk jātīko lūkot augstdzimušo mīļāko virzienā. Un kāpēc gan neizvēlēties lēdiju Brendu, kuras vīrs ir tik atsaucīgs un devīgs? Vēl ir bezkrāsas suns Džins, Vizbulis, mūlis, kas esot bijis piedzēries rumu, ir jogurti un proteīnu ēdieni, zirgu puisis Bens, aukle, kas piecgadīgā aristokrāta Džona Endrū valodā ir "vecā kūka,

Manderlijas reibinošā smarža

Labas literatūras gardēži pat nakts vidū spēs nosaukt virkni klasisku teikumu, kas ievada vai noslēdz pasaulslavenus romānus. Ir Lolita, Lo-li-ta, tā, kuras gurni rada iekāri, ir Delovejas kundze un ziedu pirkšana, ir "Par to es domāšu rīt," ko teica Skārleta O'Hāra. Viens no teikumiem, kas reizēm atgriežas manās domās, ir šis: "Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā." Atpazini? Dafne di Morjē tā sāka savu 1938. gadā publicēto romānu "Rebeka". Šo darbu es pirmo reizi lasīju savos "sweet sixteen". Parasti es nepārlasu jau reiz lasītus darbus, pat ne tos, kas ir manā vismīļāko grāmatu topā. Starp tiem ir arī "Rebeka", tāpēc vēlreiz pēc divdesmit gadiem šo darbu ņēmu rokās gan ar lielu aizrautību un nepacietību, gan nelielām bailēm par iespējamo vilšanos. Rezultāts? Aizsteidzoties visam pa priekšu varu teikt, ka "Rebeka" mani aizskāra vairāk nekā es to biju gaidījusi. Tā bija kā atkalredzēšanās ar pirmo mīlestību.

Eiropas kolektīvā atmiņa vai demence?

Ir atkal jūnija pirmā puse. Pagājušajā mēnesī tika runāts ne tikai par Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienu, Otrā pasaules kara beigu gadadienu un Eiropas dienu, bet arī par valstsvīriem, kuriem ir savs mugurkauls. Šķiet, ka tādu kļūst arvien mazāk. Savs mugurkauls un drosme ir vajadzīgs ikvienam, taču jo īpaši valstu vadītājiem, lai savai tautai radītu drošu un mierpilnu ikdienu. Drosme ir vajadzīga, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas - arī vairākas desmitgades senas. Ir vairāki zīmīgi datumi, kas ir dziļi iespiedušies ikviena eiropieša, bet jo īpaši austrumeiropieša,  kolektīvajā atmiņā, taču tie joprojām tiek dažādi interpretēti un tāpēc kā Damokla zobens karājas virs atšķirīgu vēstures avotu piekritēju galvām. Iespējams, ka 20. gadsimta 40. gadi ir tā desmitgade, kas piedāvā vēsturisko notikumu interpretācijas kā raibu kolāžu. Kopš aprīļa ikviens latviešu valodā var izlasīt amerikāņu autora un kādreizējā AP žurnālista Alena Pola apjomīgo sacerējumu