Trolejbuss

Pirms dažiem gadiem vasaras atvaļinājumu pavadījām Harca kalnos un Vācijas ziemeļdaļā. Tās bija idilliskas nedēļas visādā ziņā idilliskās vietās. Pasakaini skaistas kalnu pilsētas un mazciemi, zilganzaļi ezeru ūdeņi, pastkartīšu daiļuma pilis, gardi ēdieni, burvīgi silts vasaras laiks un zilas debesis kopā ar vāciski perfekto ordnungu tā vien vedināja iesaukties, ka šīs ir vietas, kur varētu apmesties uz ilgstošu laiku, ja vien mēs vairāk atbilstu digitālo nomadu darbaļaudīm vai pelnītu kapeiku ar influencēšanas stāstiem par ūdens brīnumaino ietekmi uz matu folikulām. Joprojām atceros, ka daždien šķita, ka vācieši tupus rāpus metas mauriņos un tos kopj ar Puaro ūsu kopšanai līdzīgām šķērītēm, jo piemāju teritorijas un rožu krūmi teju vai sacentās perfekcijā.  Vācijā novērotās ainas man atausa atmiņā, lasot Ilzes Lāces darbu "Plēšputnam līdzi" , kuram ir dots apakšvirsraksts "Romāns ar stāstiem". Jā, tas varbūt ir mazliet mulsinoši, jo  apjomā nelielajā grāmatā (15...

 Šķiet, ka viena no angļu valodas frāzēm, ko saprot ikviens pat nemācījies šo valodu, ir "waste of time" - laika izniekošana, notriekšana, nosišana . Un nu mēģiniet atbildēt uz šādu jautājumu: cik rakstzīmēs jūs spētu apcerēt šo frāzi, izmantojot tādus skaidrojumus kā "nodīkots un noplenderēts laiks" un "notriekts un izniekots laiks"? Vai vispār viegli spēsiet izskaidrot atšķirību starp šiem vārdiem? Lai kāda būtu atbilde, Paskāla Mersjē grāmatas "Vārdu svars" lasīšanu nekādā ziņā nevarēs nosaukt par "noplenderētu laiku". Šī visnotaļ apjomīgā (drukātā formātā grāmatai ir 464 lpp., bet es lasīju e-grāmatu) darba lasīšana var būt laikietilpīgs process, jo ik pa brīdim rodas vēlēšanās atgriezties pie jau lasītā un pārdomāt kādu no autora/viņa varoņu atziņām. 

Kādā pavisam normālā jūlija naktī pamodos no šāda sapņa: es atrados pie bankomāta, kurš uzrunāja mani vārdā, pirms vēl biju nospiedusi kaut vienu pogu vai iedevusi bankomātam savu bankas karti kā iespējamās identitātes norādi. Vīmandieniņ! Pamodos gluži kā kaut ko jaunu un pravietisku patentējusi, lai gan skaidri zināms, ka šādas "kastes" darbības nav nekas mūsdienu pasaulē unikāls. Jāatzīmē gan, ka šis sapnis "atnāca" laikā, kad sāku lasīt nesen latviski publicēto Alesandro Bariko darbu "The Game. Spēle" (lieliskā Daces Meieres tulkojumā), tāpēc smadzeņu vēlme nakts laikā turpināt pārstrādāt tehnoloģiju tēmu bija visnotaļ saprotama. Taču lai nonāktu līdz manai interpretācijai par Bariko Spēli, mazliet laika jāvelta pagātnes atmiņām.

Kad šīgada janvārī izlasīju Dainas Avotiņas jaunāko darbu "Ceļā" , nolēmu, ka noteikti par šo romānu vēlēšos padalīties ar plašāku lasītāju loku. Reti, bet reizēm man gadās lasāmviela, kas rada eksplozīvas sajūtas: domas un iespaidi pēclasīšanas posmā gluži vai laužas ārā ar vulkānisku spēku. Dainas Avotiņas darbs ir no tiem, kas vairāk atgādina rimtu sarunu ar omīti, kas no dienas dienā tiek pārcilāta prātā, kurai tiek meklētas atskaņas un noskaņas vēl ilgi jo ilgi pēc tikšanās. Tieši tāpēc pārdomas par "Ceļā" tik ilgi ir mitušas manā prātā, pirms beidzot iegūst publiskus apveidus. 

Ne reizi vien esmu atzinusies, ka grāmatas ir mana atkarība. Man ir grūti bez tām dzīvot. Tikpat grūti kā bez pastaigām un kalniem, un gardumiem. Es domāju, ka grāmatas rada tādu kā miera, stabilitātes, ierastās dzīves sajūtu daudziem cilvēkiem, tāpēc turpinu ļoti subjektīvos ieteikumus, kas var noderēt #paliecmājās laikam. Pāris nedēļas atpakaļ apkopoju sarakstu ar e-grāmatām , kas atrodamas gan Zvaigzne ABC mājaslapā, gan arī 3td e-grāmatu bibliotēkā. Tagad vēlos veidot nedaudz citādāku sarakstu, proti, izvēlējos četras lasītāju grupas, kurām piedāvātie darbi no Zvaigzne ABC mājaslapas ir gan drukātā formātā, gan arī e-grāmatu formātā. Un, kā grāmatā "Piezīmes par nervozu planētu" ir teicis Mets Heigs, tad "Lasīšana ir mīlestības izpausme", bet sevi mīlēt, iespējams, mums šobrīd vajag vairāk nekā jebkad iepriekš. Tad nu aiziet pie grāmatām!

To, ka 2020. gadā ikviena dzīvi ietekmēs  vīruss, kuru latvietis iesauks par "kroņvīrusu", nevarēja iedomāties neviens, kas Vecgada vakarā tuviniekiem vēlēja "Veselību, laimi, prieku!". Tomēr tā nu notika, ka vīruss arī Latvijā teju vai nedēļas laikā radikāli izmainīja cilvēku ierasto dienas kārtību. Viens no satraukumiem, paziņojot par ārkārtējā stāvokļa ieviešanu un ierobežojumu noteikšanu, skāra arī lasītājus, jo jau no 13. marta daudzas bibliotēkas savos sociālajos tīklu kontos publicēja ziņas, ka lasītāju plūsmai tiek slēgtas, taču joprojām ir pieejami elektroniskie resursi. #paliecmājās kustība ir uzņēmusi straujus apgriezienus, pielāgojas biznesa vide, maina paradumus ikviens no mums. Tieši tāpēc visiem lasītgribētājiem piedāvāju savu ļoti subjektīvo "kroņvīrusa" laika e-grāmatu izlasi, kuras ir pieejamas gan 3td e-grāmatu bibliotēkā lasīšanai bez maksas, ja esat reģistrējušies kādā no Latvijas pašvaldību publiskajām bibliotēkām, gan arī Zvaigzn...

Man tuvākie cilvēki, ar kuriem dalos pārdomās par izlasītajām grāmatām, zina, ka teju gadu es staigāju bubinādama , tiklīdz izlasīju kādu jaunu latviešu autoru stāstu krājumu. Lūdzu, nepārprotiet mani! Es priecājos par katru latviešu rakstnieka veikumu, turklāt lielākoties esmu visnotaļ sajūsmināta par valodas plūdumu un labprāt iesaku darbus izlasīt citiem lasītājiem. Taču personiski mani bija nogurdinājuši - jā, tieši nogurdinājuši! - nebeidzamie stāsti par vientulību, nelaimēm šādām un nelaimēm tādām, dzīves ķibelēm, bezdarbiem, kaimiņiem, dzerstiņiem, ne-mīlestību, vārdsakot, vistotālāko bezcerību latviešu gaumē. Nupat izlasītie Baibas Zīles stāsti krājumā "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" atdeva man ticību stāstiem. 

Vai jums kādreiz ar grāmatu lasīšanu ir gadījies tā, ka šķiet, ka viss jau ir paredzams un zināms? Vai ir bijis tā, ka darba nosaukums vai vāka attēls sniedz vēstījumu, kuru konkrētajā brīdī nevēlaties? Cik bieži uzticaties savai intuīcijai? Vai tomēr ļaujaties iekšējam izaicinājumam, lai izlasītu ko tādu, kam citkārt teiktu "nē"? Nupat man bija šāds mirklis, kad nācās pārdomāt šos jautājumus, un uzreiz varu pateikt, ka sākotnējais "nē, nē, šī nav grāmata man" pārauga dedzīgos aicinājumos ikvienam iepazīties ar izlasīto. Runa ir par Jāņa Zelčāna stāstu krājumu "Visi dati dodas uz debesīm" (jā, e-formātā, kā gan citādi). Par ko un kāpēc man ir tāda sajūsma?

Šķiet, ka latviešu literatūra pēdējos gados ir tā riktīgi sasparojusies, saviļņojusies un saradījusi labu lasāmvielu visdažādākajos žanros. Sacelt degunu gaisā un paziņot "es latviešus nelasu" nozīmē likt vienlīdzības zīmi ar teikumu "es vispār neinteresējos par literatūru", jo patiesībā kvalitatīvi darbi ir biruši kā no pārpilnības raga. Vai tā būtu Ingas Pizānes dzeja, Daces Vīgantes stāsti vai Gata Ezerkalna urķēšanās latviešu folklorā, izvēle ir plaša, ja vien lasītājs seko līdzi aktualitātēm. Mans 2019. gada nogales atklājums bija Gunitas Krilovas debijas romāns "Driftā tikai lēdijas" , kas vienlaikus ir pārsteidzošs savā vienkāršībā un tiešumā, gan raisa smaidu, taču laikam visvairāk to iemīļoju, jo arī pēc izlasīšanas tas malās un malās manās domās, turklāt ne tāpēc, ka viena no galvenajām varonēm ir vārdā Sintija. Kas tad ir tas āķītis , kas mani nelaiž vaļā no driftējošo lēdiju stāsta? 

Tas var šķist dīvaini, taču tieši mans 19gadīgais dēls bija tas, kas pārdesmit minūtes pirms 2020. gada iesākšanās pēkšņi iesaucās: "Kā, mammu, bet vai tad šogad mums nebūs tev jāraksta lasāmās grāmatas?". Izsauciens pamodināja meitu un vīru, un tā nu visi trīs nolēma, ka arī šo gadumiju nevar sagaidīt, ja nav zināms, kas šogad man būtu jāizlasa. Uzreiz gan jāsaka, ka kopš pirmā pašas noteiktā lasīšanas izaicinājuma es esmu diezgan radoši piegājusi lasāmvielas izvēlei, turklāt itin bieži ķērusies klāt žanriem vai autoriem, kurus citkārt nebūtu pamanījusi, tāpēc uzskatu, ka šī ir laba tradīcija. Tātad ko man ģimene uzrakstīja kā 2020. gada lasāmvielu un kādā secībā to man nāksies īstenot?

Ziniet, šodien es pusdienās vārīju zupu. Dārzeņu zupu. Nu, jūs jau saprotiet, tādu vieglu un diētisku paēdienu. Aha, veģetāru dārzeņu zupu. Un tad vienā brīdī es skaļi iekliedzos. Nē, nē, es mājās biju viena pati. Pilnīgi viena pati. Virtuvē ar to dārzeņu zupu. Bet es patiešām iekliedzos, jo tajā dārzeņu zupā, ko es vārīju, es ieraudzīju, ka vārās arī KAROTE. Pavisam īsta metāla vai kāda nu materiāla zupas karote. Un nē, es neatceros, ka es šajā zupā būtu ielikusi vārīties karoti. Jā, es atzīstos, ka zupas vārīšanas brīdī es multitāskoju . Ko es darīju? Nu, čatoju ar kolēģi par literatūru. Nu jā, mēs ilgi čatojām . Jā, un es vārīju arī zupu. Jā, pareizi, mēs par literatūru sarunājāmies visnotaļ aizraujoši, it kā būtu klātienē, tas tiesa, jo kā tad vispār par literatūru var runāt mierīgi, ja jāskaita, cik no Dainas Avotiņas romānā "Kad lausks cērt" dzimušajiem 16 mazuļiem (10 zēniem un 6 meitenēm vai arī otrādāk) izdzīvoja līdz daudzmaz uzskaitāmam vecumam. Izrādās, ka 12 ...

Šovasar es jūtos gluži kā skolniece, tāpēc savā piespiedu garajā brīvlaikā, ārstējot kāju, nolēmu, ka šāds nesteidzīgs laiks ir piemērots, lai iepazītu jauniešu literatūru. Man jauniešu ikdienas iepazīšana bijusi pavisam tieša, vērojot savu bērnu un viņu draugu ikdienu, tāpēc arī šķita interesanti salīdzināt, kas rakstniekiem sakāms par 21. gadsimta pusaudžiem. Tā nu izlasīju trīs e-grāmatas, kas visas pie lasītājiem latviešu valodā ir nonākušas šajā pavasarī: Agneses Zarānes debijas romānu "Slīdošās kāpnes" , Toma Kreicberga oriģinālā angļu valodā izdoto romānu "Havanas kaķu karalis" , kā arī Kārenas M. Makmanusas romānu "Kāds no mums melo" . Uzreiz atzīšu, ka ikvienu darbu lasīju ar interesi, tie ir ļoti atšķirīgi gan žanru, gan izteiksmes veidā, taču labprāt izteikšos mazliet plašāk, jo katram ir savas  odziņas  un  tārpu kodieni . 

Man nepatīk grāmatas melnos vākos. Man ļoti, ļoti nepatīk grāmatas melnos vākos. Un vēl vairāk man nepatīk melno vāku grāmatas vasarā. Tad kāpēc gan lai es lasītu Monikas Sabolo grāmatu "Samera" ? Ir divi argumenti par labu grāmatai melnos vākos vasarā: Monika Sabolo, dzimusi Milānā un skolojusies Šveicē, šobrīd pārstāv franču autoru zvaigžņoto plejādi, un es nudien sajūsminos par franču literatūru, turklāt šo darbu ir tulkojusi Vineta Berga, kas savukārt norāda, ka romāns patiešām ir ievērības vērts. Vai šie argumenti būtu pietiekami, lai pasludinātu, ka es jau pirms darba lasīšanas to esmu novērtējusi kā izcilu?

Lai cik banāli tas neizklausītos, vasara ir laiks, kad vislabāk lasās romantiskie darbi. Kad ārā ir saule, skaļi tērgā putni un vērties mākoņos caur pieneņpūkām patīk pat lielām meitenēm, roka tā vien sniedzas pēc grāmatas, kuras vāka noformējums ir ar ziediem. Tiklīdz es ieraudzīju Rutas Hoganas e-grāmatu "Pazaudēto lietu glabātājs" , es zināju, ka šo darbu izlasīšu pat bez anotācijas iepazīšanas, jo es jau biju vāka ziedu varā. Ir laiks jaukai tasei tējas un šī romāna iepazīšanai!

Jau trešo gadu pēc kārtas gada pēdējā dienā īstenoju, iespējams, visgaidītāko notikumu - nākamā gada lasīšanas izaicinājuma uzdevumus. No šī nodoma neatkāpos arī 2018. gada nogalē, kad pēc svētku vakariņām ģimeni atkal iesaistīju savās tematiskajās aktivitātēs, proti, katram nācās uz lapiņas uzrakstīt četrus žanrus, autorus, grāmatu tematus vai jebko citu, kas būtu "lasāms". Tādējādi no 16 lapiņām pēc kārtas izlozēju neparastāku lasāmvielu 2019. gada piedzīvojumiem. Kas tad mani sagaida šajā gadā?

Vai kādreiz esat saņēmuši uzdevumu bez norādēm un skaidrības, kā to īstenot? Kad Vecgada vakarā 2018. gada lasīšanas izaicinājumā uzzināju, ka februāra lasīšanai ir "grāmata ar pāvu", biju pagalam apstulbusi. Šo uzdevumu bija uzrakstījusi meita, kura nu nekādīgi neļāvās pierunāties uzdevuma paskaidrojumam, vai ar to ir domāts "grāmata, uz kuras vāka ir pāvs", vai "grāmata, kurā ir par pāviem", vai vēl citādāk. Viss bija manās rokās un prātā, kā tad šo uzdevumu īstenot un kādu grāmatu lasīt, un te nu būs (iekavējies) februāra lasīšanas piedzīvojuma apraksts.

Vēlos izstāstīt kādu stāstu, kas saistīts ar lasīšanu un jauniešiem. Taču vispirms es aicinātu ikvienu skolotāju, ja vien kāds lasa šo ierakstu, atbildēt uz pāris vienkāršiem jautājumiem: kuru no latviešu jaunajiem dzejniekiem jūs iesakāt izlasīt saviem vidusskolēniem un vai jūs stundās veltāt laiku, lai aprunātos par jaunākajiem literārajiem darbiem (tulkotajiem un oriģināldarbiem)? 

Vai esat kādreiz aizdomājušies, ko ir iespējams pateikt par dzeju? Kā jums veicās skolas gados, kad literatūras stundās bija jāanalizē dzejoļi? Vai dzeju, kas tā jau visbiežāk ir koncentrēta doma, ir iespējams izklāstīt pakārtotos teikumos ar komatiem, divdabju teicieniem un iestarpinājumiem? Nē, es patiešām domāju, ka dzeju var izteikt tikai emocijās, bet tās savukārt var būt arī vienā vārdā: patīk. Un tieši šādu vārdu gribu veltīt Ivetas Ratinīkas jaunākajam dzejas krājumam "tikko & tikai" .

Cik bieži jums sanāk darīt to, ko ikdienā nemaz nedariet, turklāt šajā nodarbē iekrist ar tādu azartu, it kā tas būtu tieši tas, ko jums visvairāk patīk darīt? Tieši šāda man izvērtās janvāra pirmā puse, kad īstenoju 2018. gada lasīšanas izaicinājuma pirmo apņemšanos. Nē, nē, runa nav par lasīšanu kā kaut ko neparastu, jo patiesībā es ceļos un guļos ar lasāmvielu un pat nespētu iedomāties ikdienu bez šīs nodarbes. Stāsts ir par to, ka janvāra lasīšanas izaicinājumā man bija ne tikai ļoti neparasts uzdevums, bet arī ārkārtīgi pārsteidzošs - pašai priekš sevis, protams! - rezultāts. Un nu par visu pēc kārtas.

Pagājušā gada nogalē, atskatoties uz pēdējo 2017. gada lasīšanas izaicinājuma mēnesi , minēju, ka noteikti turpināšu šo tradīciju. Piekrītu, ka cilvēkiem, kuri tāpat jau lasa daudz un dažādu literatūru, šāda apņemšanās var šķist dīvaina, taču man šis izaicinājums galvenokārt ir vajadzīgs, lai neiestātos rutīna un tikai interesējošo vai darbam nepieciešamo grāmatu lasīšana. Tad nu tagad neliels apkopojums par to, kas paredzēts 2018. gada lasīšanas izaicinājumā.