Trolejbuss

Cik bieži jums sanāk darīt to, ko ikdienā nemaz nedariet, turklāt šajā nodarbē iekrist ar tādu azartu, it kā tas būtu tieši tas, ko jums visvairāk patīk darīt? Tieši šāda man izvērtās janvāra pirmā puse, kad īstenoju 2018. gada lasīšanas izaicinājuma pirmo apņemšanos. Nē, nē, runa nav par lasīšanu kā kaut ko neparastu, jo patiesībā es ceļos un guļos ar lasāmvielu un pat nespētu iedomāties ikdienu bez šīs nodarbes. Stāsts ir par to, ka janvāra lasīšanas izaicinājumā man bija ne tikai ļoti neparasts uzdevums, bet arī ārkārtīgi pārsteidzošs - pašai priekš sevis, protams! - rezultāts. Un nu par visu pēc kārtas.

Par laimi, ja grāmatai ir nosaukums "Par laimi, piens..." un ja to ir sarakstījis Nīls Geimens un ilustrējis Kriss Ridels, tad tai pavisam noteikti nav vajadzīga īpaša reklāma. Roka pēc grāmatas ar šādu nosaukumu sniedzas kaut vai tāpēc, ka nosaukums ir tieši tik jancīgs, lai radītu vēlmi kaut vai mazliet ielūkoties šādā darbā. Zinot, ka jāiznāk šai grāmatai, arī es trinos un dīdījos , lai gan sen esmu pāri tam vecumam, kad bērnu grāmatu iznākšanu gaidu, lai lasītu priekšā ko interesantu, un nebūt neesmu tajā vecumā, kad atkal gribas atgriezties pie pasākām, turklāt fantāzijas lidojumi nav mana specifika. Taču Par laimi, piens... liek pārdomāt dažu labu pieņēmumu par saviem lasīšanas ieradumiem.