Trolejbuss

Vēlos izstāstīt kādu stāstu, kas saistīts ar lasīšanu un jauniešiem. Taču vispirms es aicinātu ikvienu skolotāju, ja vien kāds lasa šo ierakstu, atbildēt uz pāris vienkāršiem jautājumiem: kuru no latviešu jaunajiem dzejniekiem jūs iesakāt izlasīt saviem vidusskolēniem un vai jūs stundās veltāt laiku, lai aprunātos par jaunākajiem literārajiem darbiem (tulkotajiem un oriģināldarbiem)? 

Vai esat kādreiz aizdomājušies, ko ir iespējams pateikt par dzeju? Kā jums veicās skolas gados, kad literatūras stundās bija jāanalizē dzejoļi? Vai dzeju, kas tā jau visbiežāk ir koncentrēta doma, ir iespējams izklāstīt pakārtotos teikumos ar komatiem, divdabju teicieniem un iestarpinājumiem? Nē, es patiešām domāju, ka dzeju var izteikt tikai emocijās, bet tās savukārt var būt arī vienā vārdā: patīk. Un tieši šādu vārdu gribu veltīt Ivetas Ratinīkas jaunākajam dzejas krājumam "tikko & tikai" .

"Izglītības sistēma ir krīzes situācijā". Apgalvojums, kas izklausās tik pazīstams, vai ne? Nav jābūt izglītības jomas darbiniekam, lai šādus un līdzīgus apgalvojumus mēs katrs būtu dzirdējuši dažādos kontekstos no plašsaziņas līdzekļiem. "Ir pēdējais brīdis, lai izglītības sistēma piedzīvotu pārmaiņas un mūsdienu skolēniem piedāvātu apgūt prasmes, kas noderēs ceturtajā industriālajā revolūcijā," tā skan ierēdņu un politiķu runas, pēc kurām klausītāji mēmā vienprātībā māj ar galvām. Tieši šādas visaptverošas un pēc būtības neko nepasakošas frāzes janvāra otrajā pusē dzirdēju arī Londonā izglītības tehnoloģiju pasākumā BETT Show 2018 . Tiesa, šo frāžu fonā mirdzēja glancētas VR un AR "uzpariktes", stendos ņipri locījās dažādu izmēru roboti, bet programmēšana jau sasniedza visparastāko virtuves priekšautu. Un tā nu es nonācu pie piecām šīgada pasākuma atziņām.

Cik bieži jums sanāk darīt to, ko ikdienā nemaz nedariet, turklāt šajā nodarbē iekrist ar tādu azartu, it kā tas būtu tieši tas, ko jums visvairāk patīk darīt? Tieši šāda man izvērtās janvāra pirmā puse, kad īstenoju 2018. gada lasīšanas izaicinājuma pirmo apņemšanos. Nē, nē, runa nav par lasīšanu kā kaut ko neparastu, jo patiesībā es ceļos un guļos ar lasāmvielu un pat nespētu iedomāties ikdienu bez šīs nodarbes. Stāsts ir par to, ka janvāra lasīšanas izaicinājumā man bija ne tikai ļoti neparasts uzdevums, bet arī ārkārtīgi pārsteidzošs - pašai priekš sevis, protams! - rezultāts. Un nu par visu pēc kārtas.