Trolejbuss

Pavisam parastas skolas parasta klase parastā mācību dienā parastajā mācību ritmā. Zinātkārais Zintis sēž vidējās rindas pirmajā solā tieši pretī tāfelei (iespējams, ka viņam blakus sēž bižainā Baiba) un cītīgi jo cītīgi pieraksta skolotājas teikto. Ja teikuma priekšmetu šoreiz skolotāja liek pasvītrot ar vienu sarkanu svītru, tad zinātkārajam Zintim tā tas būs arī izdarīts. Aiz viņa sēž kolosālais Kārlis, kurš ir nu tik ļoti kolosāls, ka kolosālāku džekiņu pat iedomāties nevarētu. Viņš ir siržu lauzējs un anekdošu čempionāta absolūtais uzvarētājs, viņam ir jaunākais  beibleds (vai kā nu tur tos vērķīšus sauc) un vienmēr liekas končas, ar kurām padalīties. Vienkārši kolosāls Kārlis! Viņam blakus smaidīgā Skolotāja ir nosēdinājusi delverīgo Didzi. Nē, nē, viņš nemaz tik slikts nav, tikai dīdās, dīdās un dīdās, griežas kā vēja rādītājs un visi Grobiņas vēja ģeneratori kopā, baksta bižaino Baibu un sarunājas ar blakus rindā sēdošo miegaino Miku. Delverīgais Didzis ir diezgan lādzīgs, tik

Mana apsēstība ar zinātni nav aiz deviņiem zieģeļiem turēts noslēpums, tāpēc gluži loģiskas ir manas ģimenes 23. septembra novakares aktivitātes. Jau vairākas dienas iepriekš dīdījos nemierā, lasot informāciju par Zinātnieku nakts 2011 pasākumiem Rīgā (taču pasākumi bija pieejami arī citās Latvijas vietās, piemēram, Daugavpilī) un cerot, ka šņaukāšanās, klepošana un galvassāpes kādu no mums nepiespiedīs gulēt gultā, jo kopā doties ir jautrāk. 2011. gads ir īpašais ķīmijas gads, tāpēc arī visi pasākumi bija šīs zinātnes aurā - pat LU Humanitāro zinātņu fakultāte piedāvāja iesaistīties "Jūtu ķīmijas" darbu lasījumos un diskusijās. Taču mūsu ceļi izšķīrās divos virzienos - pēc kopīgas Antinobela izstādes apmeklēšanas LU galvenajā ēkā, kur izlasīju, ka Londonas taksometru vadītāji ir gudrāki par pārējiem cilvēkiem un ziemas laikā virs zābakiem uzvilktas zeķes samazina paslīdēšanas risku, kā arī to, ka cilvēks vienlīdz labi peld ūdenī un arī sīrupā, abi puiši devās apskatīt Dab

Lai raisītu diskusiju un veicinātu izpratni par labas lasītprasmes nepieciešamību arī elektroniskā vidē, publicēju videoprezentāciju no 10. septembra bērnu lasīšanas kongresa Nacionālajā teātrī. Starp citu, nupat the New York Times esot publicējuši jaunākos pētījumus, ka skolēni savos mobilajos telefonos kaut ko lasa vai raksta ik pēc 10 minūtēm. Vai tā ir tikai atkarība???

Vakardien es piedalījos Nacionālajā teātrī notiekošajā un Zvaigzne ABC organizētajā bērnu lasīšanas kongresā, kur paralēli ar visām bērnus interesējošajām aktivitātēm (autogrāfu medībām, grāmatu restaurācijas noslēpumiem u.c.) norisinājās arī publiska diskusija par skolēnu zemo lasītprasmi un veidiem, kā bērnus motivēt pievērsties grāmatām. Uzreiz gan jāsaka, ka kongresa viens no motīviem bija "Mēs esam par lasīšanu gan drukātā veidā, gan elektroniski", un tad nu es pārstāvēju šo "elektronisko" pusi. Diskusija bija gandrīz trīs stundu garumā, tajā piedalījās skolu bibliotekāri, skolotāji, rakstnieki, taču nebija neviena pārstāvja no Izglītības un Zinātnes ministrijas, kuru pārziņā būtu tieši šo aktuālo jautājumu risināšana, nosakot, ka 1) valstij ir stingra nostāja šajos jautājumos; 2) valsts ir ieinteresēta jautājumu risināšanā; 3) valsts ir gatava meklēt privātās partnerības sadarbības modeļus, jo neapšaubāms ir fakts, ka problēmu risināšanā ir gatavas iesaistīti

Pagājušajā sestdienā devāmies zinātniskā "ekspotīcijā" pāri pusvalstij (un atpakaļceļā runājām, cik labi ir tas, ka dzīvojam tik tuvu galvaspilsētai un tādēļ visas debess puses un apskates objekti mums sanāk vienlīdz tālu) uz Irbenes radioteleskopu, kas atrodas 26 km no Ventspils uz Kolkas pusi. Doma par šo objektu virmoja jau kādu brīdi, bet nu tā beidzot ir realizējusies. Tā kā visi četri esam pusķerti uz zinātkāri, tad Irbene mums ir vienkārši vēl viens apskates vērts neparastāks objekts. Iepriekš Andris noskaidroja, ka arī "ģimene" var būt "ekskursantu grupa", ja vien esam gatavi maksāt Ls 10 par gida stāstījumu. Lieki piebilst, ka uz benzīna fona šī summa šķita vairāk nekā pieņemama, un vēl jo vairāk tā ir pieņemama, ja atceramies, ka Londonā pat 40 mārciņas muzejā reizēm tāds nieks vien šķita. Kad nokļuvām galapunktā, izrādījās, ka ir vēl seši cilvēki, kas gatavi mums pievienoties, ūn tā nu sanāca, ka mēs maksājām mazāk, bet gide nopelnīja vairāk

Šodien bijām kārtējā pirmajā septembrī savu bērnu skolā, pavadot viņus uz 8. un 5. klasi (ak vai, kā tas laiks skrien!). Un norunājām, ka šī ir bijusi pēdējā pirmā septembra svinīgā "līnija", jo vairāk sanāca dzirdēt skolēnu vasaras piedzīvojumus un vērot slapjajā zālē topošos plankingus, nekā sadzirdēt skolas direktores slavinošos vārdus, ka nu mūsu skola ir ne tikai starp Rīgas labākajām vidusskolām, bet pat visas Latvijas. Patīkami, protams, to iztālēm mēģināt sadzirdēt, tomēr tā apkārt valdošā kņada bija pārāk traka (lai gan jāatzīst, ka kāds aptuveni 9. klases puisis aizrādīja kādām 6klasniecēm, ka himnas laikā nav jāpļāpā). Un tad vēl jaunā 5. klases audzinātāja dzina vecākus ārā no klases, lai gan iepriekšējā nedēļā vecāku e-pastus bija nospamojusi ar neskaitāmām ziņām par "brūkošo klasi" (nekā tāda, protams, nav) un tikšanos pirmajā septembrī. Nu ko, bijām tomēr viņai nevēlami šajā dienā, ja jau lika sēdēt gaitenī... Bet visas šīs padarīšanas lika atsaukt