Trolejbuss

Man tuvākie cilvēki, ar kuriem dalos pārdomās par izlasītajām grāmatām, zina, ka teju gadu es staigāju bubinādama , tiklīdz izlasīju kādu jaunu latviešu autoru stāstu krājumu. Lūdzu, nepārprotiet mani! Es priecājos par katru latviešu rakstnieka veikumu, turklāt lielākoties esmu visnotaļ sajūsmināta par valodas plūdumu un labprāt iesaku darbus izlasīt citiem lasītājiem. Taču personiski mani bija nogurdinājuši - jā, tieši nogurdinājuši! - nebeidzamie stāsti par vientulību, nelaimēm šādām un nelaimēm tādām, dzīves ķibelēm, bezdarbiem, kaimiņiem, dzerstiņiem, ne-mīlestību, vārdsakot, vistotālāko bezcerību latviešu gaumē. Nupat izlasītie Baibas Zīles stāsti krājumā "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" atdeva man ticību stāstiem. 

Vai jums kādreiz ar grāmatu lasīšanu ir gadījies tā, ka šķiet, ka viss jau ir paredzams un zināms? Vai ir bijis tā, ka darba nosaukums vai vāka attēls sniedz vēstījumu, kuru konkrētajā brīdī nevēlaties? Cik bieži uzticaties savai intuīcijai? Vai tomēr ļaujaties iekšējam izaicinājumam, lai izlasītu ko tādu, kam citkārt teiktu "nē"? Nupat man bija šāds mirklis, kad nācās pārdomāt šos jautājumus, un uzreiz varu pateikt, ka sākotnējais "nē, nē, šī nav grāmata man" pārauga dedzīgos aicinājumos ikvienam iepazīties ar izlasīto. Runa ir par Jāņa Zelčāna stāstu krājumu "Visi dati dodas uz debesīm" (jā, e-formātā, kā gan citādi). Par ko un kāpēc man ir tāda sajūsma?