Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...
Kori ir darbīgs suns. Kori ir tik darbīgs suns, ka viņai nav bijis laika apkopot savus vasaras piedzīvojumus, un nu jau tūlīt arī rudens ar kādu vēja brāzmu pāries ziemā, tāpēc ir teju vai pēdējais laiks, lai suns atsāktu savas ikdienas dokumentēšanu. Vakardien, pastaigājoties svinīgi izrotātajā Ogrē, kāda jauka mazsunīša, turklāt bēgļa, saimniece jautāja Kori vecumu, un tā nu vajadzēja teikt "tūlīt februārī būs divi gadi", jo steigā izrēķināt, ka Kori ir vienu gadu un deviņus mēnešus veca, bija mazliet neiespējamā misija. Tāpēc arī Kori stāsti ļoti noder, lai būtu kontrole pār laika ritējumu. :) Lūk, tad nu šodien, sestdienā, kas ievada mazliet garākas brīvdienas, mūs pievīla laika prognoze, solot, ka lietus nebūšot itin nemaz gaidāms. Taču ar Kori joprojām pavisam skaidri ir zināma viena lieta: nav sliktu laikapstākļu un nepiemērotu apģērbu, ir vienkārši jādodas ārā dzīves un smaržu tveršanā i lietusgāzē, i svelmē. Mazliet grūtāk ir izdomāt, kurp doties, ja ikreiz tomēr neg...