Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Lasīšanas izaicinājums 2018

Pagājušā gada nogalē, atskatoties uz pēdējo 2017. gada lasīšanas izaicinājuma mēnesi, minēju, ka noteikti turpināšu šo tradīciju. Piekrītu, ka cilvēkiem, kuri tāpat jau lasa daudz un dažādu literatūru, šāda apņemšanās var šķist dīvaina, taču man šis izaicinājums galvenokārt ir vajadzīgs, lai neiestātos rutīna un tikai interesējošo vai darbam nepieciešamo grāmatu lasīšana. Tad nu tagad neliels apkopojums par to, kas paredzēts 2018. gada lasīšanas izaicinājumā.
Nesen izliktās ziņas

Decembris Āfrikas noskaņās

Tuvojoties gada izskaņai, ir pavisam noteikti skaidrs, ka 2017. gads ir bijis pirmais gads, kad esmu kaut ko apņēmusies veikt un to arī ir sanācis īstenot. Tiesa, šī ir bijusi patīkamā apņemšanās, nevis sevis mocīšana ar tādiem tekstiem kā "apņemos vairāk sportot", "apņemos mazāk ēst saldumus" vai "apņemos vienmēr likties gulēt ar smaidu", kas, protams, nebūt nav peļamas apņemšanās. Mana 2017. gada apņemšanās bija lasīšanas izaicinājums pašai sev, kurā katru mēnesi vajadzēja izlasīt kādu darbu, kuru citkārt (iespējams!) būtu ignorējusi. Kāds gan varētu iebilst, ka lasīšanas izaicinājums arī var izvērsties par sevis mocīšanas pasākumu, taču pēc divpadsmitā mēneša varu apgalvot, ka man pašai bija ārkārtīgi interesanti iepazīt ko jaunu, turklāt es zinu, ka nākamgad šo tradīciju turpināšu. 

Novembris violetā elementa meklējumos

Kā jau minēju atskaitē par oktobra lasīšanas izaicinājumu, tad praktisku apsvērumu dēļ samainīju vietām debijas darba lasīšanu ar violetā elementa meklējumiem uz grāmatas vāka. Ar šādas grāmatas izvēli veicās ļoti raiti, jo uzreiz, ieraugot Elizabetes Gilbertas darba "Lielā Burvība" vāku, biju nolēmusi iepazīties ar šo e-grāmatu. Atzīšos, ka iepriekš biju lasījusi Gilbertas darbu "Visu lietu nozīme", bet viņas slavenāko un latviski tulkoto grāmatu "Ēd, lūdzies, mīli" nebiju. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pateikšu, ka "Lielajā Burvībā" uzzināju, kā radās sižets "Visu lietu nozīmei", bet "Ēd, lūdzies, mīli" tika pieminēts itin bieži.

Oktobris - debitanšu mēnesis

Šodien es sāku domāt par Ziemassvētku dāvanām, un tas nozīmē, ka pavisam drīz noslēgsies arī mans 2017. gada lasīšanas izaicinājuma maratons. Ja es pagājušajā mēnesī būtu ļoti stingri pieturējusies pie izlozētās tematikas secības, tad man būtu bijis jālasa kāds darbs ar violetu elementu uz vāka. Taču sanāca tā, ka septembra beigās dabūju izlasīt ilgi kāroto Ingas Pizānes dzejas krājumu "Tu neesi sniegs", tāpēc nolēmu, ka oktobrī lasīšu debijas darbus, bet novembrī sameklēšu darbu ar violeto vāku. Te tad nu būs ļoti personiskie iespaidi par trīs latviešu autoru debijas darbiem.

Tiešsaistes mācību materiāli Māconī - sākumskolēnam un vidusskolēnam

Ir dienas, kad ļoti, ļoti gribas parunāties par darbu vairāk nekā 140 rakstzīmēs, un šī ir viena no tādām dienām. Ne reizi vien esmu teikusi, ka esmu lepna būt starp tiem Zvaigzne ABC darbiniekiem, kas vieni no pirmajiem atstājam savu digitālo pēdu visas Latvijas izglītības sistēmā, kā arī popularizējam e-grāmatas kā alternatīvo lasīšanas formātu. Lai gan gads nav noslēdzies, domāju, ka ir iemesls padalīties ar kārtējo mazo uzvaru izglītības tehnoloģiju lauciņā, kas šogad notiek, pateicoties tiešsaistes mācību materiālu vietnei Māconis.

Lasīšanas izaicinājuma ceturksnis

Mans 2017. gada lasīšanas izaicinājuma plāns nekādā ziņā nav apstājies, taču bloga ierakstu funkciju lielā mērā ir pārņēmis Goodreads, kurā uzrakstu kādu nelielu atsauksmi par teju vai katru no izlasītajiem darbiem, un tādu nebūt nav maz. Slikta man skaitās tā nedēļa, kad neesmu izlasījusi nevienu grāmatu, taču jāsaka, ka tādas nedēļas gadās ļoti, ļoti reti, jo pārsvarā katru nedēļu izlasu 2-3 jaunus darbus, kas, protams, ir dažādos apjomos. Tiesa, gribu padalīties arī nedaudz plašāk par sev izvirzīto lasīšanas izaicinājumu, tāpēc šajā rakstā atskatīšos un pēdējo trīs mēnešu paveikto.

Par lasīšanu kā atkarību un e-grāmatām kā atkarības paveidu

"Tu jau tikai par grāmatām raksti!" - šādi man pagājušajā mēnesī teica kāds draugs, sastapts brīvdabas pasākumā. Jā, tā ir puse manas dzīves. Es nespēju dzīvot bez lasīšanas. Vecāki man ir teikuši, ka lasīt es esot iemācījusies "tāpat vien" piecu gadu vecumā. Mamma gan saka, ka četros gados es esot iemācījusies spēlēt šahu. Es savukārt domāju, ka vienmēr esmu pratusi lasīt. Citi sāk elpot, bet es lasīt līdz ar pirmo elpas vilcienu. Jo es no saviem četriem un pieciem gadiem atceros vienīgi zīmēšanu, kas izpaudās kā nebeidzamu zvaigznīšu rindošana uz visām iespējamajām tukšajām lapiņām, tāpēc es pieņemu, ka man burtiņmācība ir bijusi tāda pati kā rāpošana, ko es arī neatceros.  Tiesa, pirmajā klasē, uzreiz septembra vidū, es dienasgrāmatā saņēmu pirmo sarkano piezīmi "Jātrenējas lasīšanā!". Laikam tāpēc, ka audzinātājai todien bija vārda diena, bet es nepasniedzu puķu pušķi. Bet es satrenējos lasīt zem segas tā, ka kopš tā laika zinu vārda "brilles&qu…