Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Kur sastapt piecdesmit zaļā nokrāsas?

Iedomājieties, ja jūs būtu vien "neliels rūķis" 30 cm augstumā virs zemes. Pienāk tas dīvainais starpsezonu laiks, kad kaut kur Latvijā sniegi jau izkusuši un ļaudis steidz ziņot par pirmajiem sniegpulkstenīšiem, bet citviet vēl i plaši sniega lauki, i pārplūdušas upes, kas jau par jaunjūrām nodēvētas. Un jūs, tāds 30 cm virszemes radījums, cenšaties kaut kur doties pie dabas, taču ar cerību saglabāt kaut nelielu pašcieņu, lai netiktu dēvēts par "dubļu piku". Hmmm, neiespējamā misija? Ja jums šķiet, ka Latvijā pilnīgi visas pastaigu takas ir izstaigātas, padomājiet vēlreiz. Un aizdodieties uz Kaltenes kalvu taku pat tad, ja jums nav sīkbūtnes izmēra pūkdupsis, kura enerģija kūsā neatkarīgi no gadalaika. Lai dotos uz Kaltenes kalvu taku, vislabāk ir ieplānot kādu plašāku Ziemeļkurzemes piejūras objektu ekspotīciju . Mūsu marta sestdienas izbrauciena maršrutā bija jūras apskate pie Lāčupītes dendrārija, Mērsrags, Kaltene, Roja un Ēvažu stāvkrasts kā tālākā pieturvieta
Nesen izliktās ziņas

Kā Kori lāci sastapa

  Tad nu beidzot tas ir noticis: Kori satika lāci! Ak, un nekādu tur parasto brūno vai polāro lāci, bet visīpašāko Laimes Lāci! Suns gan izskatījās mazliet bijīgs, bet lācim taču ir jābūt varenam, vai ne? Šo miermīlīgo eksemplāru var satikt un samīļot ikviens, dodoties pastaigās jebkurā gadalaikā uz Sūnu ciema un Laimes Lāča takām, kas atrodas pavisam tuvu Skrīveriem. Un lai gan šī ir viena feina pastaigu vieta, kur sunim izvest savus saimniekus un draugus, nav jau arī tā, ka takā var uzturēties tikai ar suni.   Lai cik ļoti man patiktu pastaigas dažādās dabas takās, par Sūnu ciema taku un Laimes Lāča taku man nebija nekādas nojausmas līdz brīdim, kad saņēmu grāmatu "100 pastaigu takas Latvijā" un izlasīju šo taku aprakstu. Gar/cauri Skrīveriem ir braukts neskaitāmas reizes un arī Skrīveru dendrārijs ir skatīts (pat kopā ar Kori!), taču ne reizi nav radušās aizdomas, ka tieši pretī dendrārijam slēpjas pasakaina pastaigu vieta. Patiesību sakot, takas meklējām arī pagājušajā m

Dubļi, dubļi, ledus, ledus! Ballīte!

Skan fanfaras un plīvo karodziņi, un meža fejas sauc "Lai dzīvo mūsu Kori!" - apmēram tā varētu sākt pasaku par pāris dienas iepriekš aizvadīto Kori pirmo dzimšanas dienu, ja Kori būtu pasakas korgijs. Bez īstām kūkām, bet ar jaunu rotaļlietu kā torti, Kori ir kļuvusi gadu vecs suns, un nu mēnešu skaitīšanas vietā aizies gadi. Kā jau visiem bēbjiem. Savas dzimšanas dienas pievakarē Kori saņēma apsveikumu ar savas mammas foto no Fejas saimnieka, un tikai tad man kaut kā nejauši salikās kopā abu dāmu vārdi kā "korifeja". Jo kā gan citādāk sieviešu dzimtē saukt "korifejs"? Vārdsakot, Kori ir un paliek izcils suns, un paldies Fejai par šo gudro pirmdzimto bēbi un visiem zvaiģžnu stāvokļiem, kas ļāva mums satikties. Taču tieši Kori gada jubilejas nedēļā ir sanācis tā, ka vairākas dzīvnieku patversmes savās Facebook lapās ir publicējušas ziņas par nežēlīgi un bezsirdīgi pamestiem suņiem un kaķiem, tostarp arī maziņu bēbju vecumā. Par dažus mēnešus  vecu sunīti,

Koknese slidenā laikā? Kāpēc gan ne!

  Sena tautas paruna vēsta, ka suns esot tāds, kādi ir viņa saimnieki. Šķiet, ka šajā janvārī suņu saimnieki ir sadalījušies vairākās pretējās frontēs. Vieni strikti iestājas par suņu labturību, sakot, ka šādos lielos mīnusos, kādi daždien ir gadījušies, suni ārā garās pastaigās nedrīkstot vest. Otri saka, ka tie suņi, kas tiekot tomēr aukstajā laikā vesti pastaigās, ieģērbti džemperīšos, mētelīšos un kombinezonos, izskatoties izķēmoti un kā invalīdi. Trešie steidz nopūsties, ka suni vest pastaigā nevarot arī atkušņa dienās, jo tad mājās pārnākot dubļu pika, ko vien ar putekļsūcēju varot izsūkt, lai atgūtu suņa formu. Tad ir vēl ceturtie, kuri stāsta par savu pieredzi, suni pavadot trīsminūšu darīšanās ne tālāk par mājas stūri. Un visbeidzot ir arī tādi, kuri ir vai nav sapirkuši sunim jaciņas un zābaciņus, kuriem ir mājās ūdens un dvielis, un kuri dodas pastaigās jebkuros laikapstākļos, un pie šiem piederam arī mēs. Starp citu, cik daudzi no suņu saimniekiem ir izlasījuši MK noteikumu

Pārnesīsi, lūdzu, mani pāri tiltam?

Kad Kori jau bija pierakstījusies uz dzīvošanu mūsmājās, kaut kur kaut kādā veidā nonācu pie raksta par to, kā tiek izvēlēti kucēni, kuriem, iespējams, visa dzīve būs jāpavada kā policijas uzticamajiem sabiedrotajiem. Detalizēti visus knifiņus vairs neatceros, bet prātā palicis rakstītais, ka suņu karjeru kā dienesta suņiem varot noteikt jau agrīnā kucēna vecumā, kā vienu no pirmajiem testiem veicot kucēna nervu sistēmas/baiļu/zinātkāres pārbaudi ar kādu no cilvēkbērniem paredzētajām kustīgajām rotaļlietām, piemēram, staigājošu robotu.  Tas man lika aizdomāties, ka ikviens suņa saimnieks un draugs, protams, vēlas gudru, kārtīgu, draudzīgu un arī drosmīgu suni. Suņkopībai domātās grāmatās autori plaši apraksta, kā izvēlēties sunīti, kā sagatavoties tā ienākšanai jaunās mājās, kā apmācīt iet pie pavadas un kā ļaut iztīrīt zobus. Taču skarbā patiesība ir tāda, ka pat visizcilākajās grāmatās vienmēr būs tas viens teikums, kas sagraus ilūzijas par kaut ko paredzamu, ja runa ir par suni. Glu

Mazgāt ķepas? Lūdzu! Griezt nagus? Nēeee!

  Klāt solītais otrais apakšraksts par to, kā tad ir ikdienā dzīvot kopā ar korgiju dzīvoklī, un šoreiz par patiešām ikdienišķām lietām.  Gatavoties pirmā kucēna ienākšanai mājās ir gluži kā pirmdzimtā gaidībām. Āaaaa, help! Kas jāsteidz pirkt, ko var atlikt uz vēlāku? Guļamvieta, paladziņi, trauki, rotaļlietas, kucēnu barība... Fūuuu, viss! Ak nē!!! Viņam/viņai taču arī nagi būs jāgriež un reižu reizēm kažoks jāizķemmē! Vārdsakot, tāda paaugstināta adrenalīna koncentrācija ir nemitīgi, līdz tas pūku kamols ieveļas jaunajā mājvietā un saimnieki var sākt domāt racionāli. Un kāda tad ir mūsu ikdiena ar korgiju? Gatavojoties mūsmājās sagaidīt Kori, visvairāk ieklausījos kolēģes un pieredzējušās "suņu mammas" Kristīnes padomos, un viens no tiem bija šāds: "Kad suni sāksiet vest ārā, iemāciet uzreiz pēc ienākšanas iekšā notīrīt kājas". Lai gan nereti aprakstos par korgijiem minēts, ka zemā vēdera dēļ/īso kāju dēļ viņiem pēc pastaigām ir netīra pavēdere, nav tā, ka Kori

Mazs suns ar lielu sirdi. Vai tikai?

  Kad iepriekšējā raksta beigās biju apņēmības pilna nākamo ierakstu veltīt ikdienai ar korgiju, nebiju apjautusi, cik grūti šķietami vienkāršo būs paveikt. Pirkmārt, tieši šajā laikā vienā no korgiju mīļotāju grupām parādījās kāda interesenta jautājums par to, kāda tad ir ikdiena ar šīs šķirnes suni (ak, un es uzreiz nopriecājos, ka cilvēkus interesē šie jautājumi, pirms tiek paņemts kucēns!). Otrkāt, jo vairāk domāju par ikdienu ar korgiju, jo vairāk sapratu, ka nav tāda viena "standarta korgija". Treškārt, man nācās atzīt, ka ar vienu apkopojošu rakstu par korgiju nepietiks. Tā nu diskusijās ar sevi nolēmu, ka pirmā raksta daļa būs par to, kāds tad vispār ir korgijs, pēc tam aprakstīšu tieši mūsu ikdienas pieredzi par to, cik viegli vai grūti ir ar korgiju dzīvoklī, bet visbeidzot tomēr būs subjektīvie novērojumi par tēmu "ko grāmatas tev nestāsta". Lai gan ikdienā cilvēki korgijus sauc par "korgijiem", patiesībā ir Velsas korgiji kardigani un Velsas ko