Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Kad aiz loga grabinās vējš un lietus

Šī vasara gan ir tāda nepadevusies, vai ne? Tāda slapji draņķīga un vēsa. Sāku apcerēt domu, ka šogad vasara nemaz citādāka nevarēja būt, ja reiz man ir mājas arests un kategoriskais "nē" pat skatam uz meža pusi. Lasot normālo cilvēku ierakstus ar bēdām par to, ka tiek izjaukti atvaļinājumu plāni un dārzos nekas neaugot, tomēr nospriedu, ka tik augstās domās par dabas solidarizēšanos ar manu slimošanu nevajadzētu būt. Taču ko gan var sadarīt četrās sienās, ja reiz tā tam ir jābūt?
Nesen izliktās ziņas

Drāma 24 cēlienos bez asinīm

Man nepatīk grāmatas melnos vākos. Man ļoti, ļoti nepatīk grāmatas melnos vākos. Un vēl vairāk man nepatīk melno vāku grāmatas vasarā. Tad kāpēc gan lai es lasītu Monikas Sabolo grāmatu "Samera"? Ir divi argumenti par labu grāmatai melnos vākos vasarā: Monika Sabolo, dzimusi Milānā un skolojusies Šveicē, šobrīd pārstāv franču autoru zvaigžņoto plejādi, un es nudien sajūsminos par franču literatūru, turklāt šo darbu ir tulkojusi Vineta Berga, kas savukārt norāda, ka romāns patiešām ir ievērības vērts. Vai šie argumenti būtu pietiekami, lai pasludinātu, ka es jau pirms darba lasīšanas to esmu novērtējusi kā izcilu?

"Visas slimības rodas galvā"

Kāds labs kolēģis pirms dažiem gadiem ar ciešu pārliecību apgalvoja, ka visas slimības rodoties galvā. Pirms noskaidrojam, cik patiess ir šis apgalvojums, mēs visi kopā varētu veikt kādu vienkāršu izkustēšanos. Jādara būs gaužām maz: jānoguļas uz jebkuras daudzmaz līdzenas virsmas, jāiztaisno kājas, jāpakustina pēdas un kāju pirksti, lai sajūtam, vai vispār šī ķermeņa daļa darbojas, un tad pēdas novietosim taisnā skatā uz augšpusi (t.i., kājas paliek taisni izstieptas uz virsmas, tikai pēdām "jāskatās" uz augšpusi), lai katru no tām atsevišķi lēnām un bez liekas piepūles, bet arī neatraujot no virsmas, pavirzītu pa labi un pa kreisi. Kā ir? Sanāk? Vajadzētu taču būt, ka 30 vai pat 45 grādu leņķis izdodas tīri labi, vai ne? Nu re, bet es ar šo vingrinājumu varu pārbaudīt, ka man vēl Alcheimers nav piemeties!

Par nevarību

Ginteram Grasam ir ļoti skaista un arī smeldzīga mūža nogales grāmata ar nosaukumu "Par beidzamību". Viena no manām mīļākajām grāmatām, bet to nav iespējams pārlasīt. Ķibeles ar kāju un nu jau divu nedēļu mazkustības režīms vedina mani uz domām, ka slimošana lielā mērā ir arī stāsts par nevarību. Jā, divas nedēļas man ir gana ilgs laiks, lai saprastu, cik daudz ir ikdienišķu darbību, kas ir "nevaru" vai "grūti" kategorijās.

Laiks jaukai tasei tējas

Lai cik banāli tas neizklausītos, vasara ir laiks, kad vislabāk lasās romantiskie darbi. Kad ārā ir saule, skaļi tērgā putni un vērties mākoņos caur pieneņpūkām patīk pat lielām meitenēm, roka tā vien sniedzas pēc grāmatas, kuras vāka noformējums ir ar ziediem. Tiklīdz es ieraudzīju Rutas Hoganas e-grāmatu "Pazaudēto lietu glabātājs", es zināju, ka šo darbu izlasīšu pat bez anotācijas iepazīšanas, jo es jau biju vāka ziedu varā. Ir laiks jaukai tasei tējas un šī romāna iepazīšanai!

Kāda slimnieka ikdiena

Ja izlasīji iepriekšējo ierakstu, kurā piedāvāju īstenot biznesa ideju ar nosaukumu Mērija Popinsa, tad zini, ka šobrīd, kad saule Latvijas ļaudis lutina un prāts tā vien vēlētos rausties jūras virzienā, mana un ģimenes dzīve ir sadalīta starp "Sintijas kāja" un "viss pārējais, kas jāizdara". Priecājos, ka bērni ir pieauguši un var izdabāt manām kaprīzēm, nevis man jāsteberē aiz viņiem. Vīra kolēģi joprojām, kā saka viņš pats, par manu kāju uztraucas vairāk nekā es pati. Savukārt man pašai šķiet, ka mani kolēģi ir izveidojuši kājas stāstu fanu grupu. Taču šobrīd ikdiena nebūt nav viegla nevienam no mums. Kas tad notiek brīžos, kad nesēžu uz balkona ar lasāmvielu un nedzirdu, kā pagalmā brīvlaikā palaistie bērni līdz apnikumam drillē dziesmu ar vārdiem "man aptrūkās tualetes rullis"? Te nu ir diezgan detalizēti dokumentēta viena diena.

Kur noīrēt Mēriju Popinsu?

Pietiek ar nedēļu ilgstošu slimošanu un ierobežotām kustībām, lai cilvēks patstāvīgi nonāktu pie jautājuma, kas sākotnēji varētu liecināt par, iespējams, kādu prāta kaiti. Proti, jautājums, ko vēlos uzdot, ir šāds: kur noīrēt Mēriju Popinsu? Mieru, tikai mieru! Manuprāt, ar manu prātu viss vēl ir tīri labi, savukārt jautājumam ir gluži loģisks pamats. Kā daudzi lasītāji zina, tad slavenā Mērija Popinsa tiek dēvēta par pasaulē neparastāko aukli, kura, kā apgalvo grāmatas anotācija, "izdzenā visas skumjas un bēdas". Esmu nonākusi pie secinājuma, ka M. P. izīrēšana nudien varētu būt itin pieprasīts pakalpojums vismaz ilgstoši slimojošo rindās.