Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Vai bezcerības beigas?

Man tuvākie cilvēki, ar kuriem dalos pārdomās par izlasītajām grāmatām, zina, ka teju gadu es staigāju bubinādama, tiklīdz izlasīju kādu jaunu latviešu autoru stāstu krājumu. Lūdzu, nepārprotiet mani! Es priecājos par katru latviešu rakstnieka veikumu, turklāt lielākoties esmu visnotaļ sajūsmināta par valodas plūdumu un labprāt iesaku darbus izlasīt citiem lasītājiem. Taču personiski mani bija nogurdinājuši - jā, tieši nogurdinājuši! - nebeidzamie stāsti par vientulību, nelaimēm šādām un nelaimēm tādām, dzīves ķibelēm, bezdarbiem, kaimiņiem, dzerstiņiem, ne-mīlestību, vārdsakot, vistotālāko bezcerību latviešu gaumē. Nupat izlasītie Baibas Zīles stāsti krājumā "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" atdeva man ticību stāstiem.
Nesen izliktās ziņas

Kvanti un kloni jeb neskati darbu pēc vāka!

Vai jums kādreiz ar grāmatu lasīšanu ir gadījies tā, ka šķiet, ka viss jau ir paredzams un zināms? Vai ir bijis tā, ka darba nosaukums vai vāka attēls sniedz vēstījumu, kuru konkrētajā brīdī nevēlaties? Cik bieži uzticaties savai intuīcijai? Vai tomēr ļaujaties iekšējam izaicinājumam, lai izlasītu ko tādu, kam citkārt teiktu "nē"? Nupat man bija šāds mirklis, kad nācās pārdomāt šos jautājumus, un uzreiz varu pateikt, ka sākotnējais "nē, nē, šī nav grāmata man" pārauga dedzīgos aicinājumos ikvienam iepazīties ar izlasīto. Runa ir par Jāņa Zelčāna stāstu krājumu "Visi dati dodas uz debesīm" (jā, e-formātā, kā gan citādi). Par ko un kāpēc man ir tāda sajūsma?

Grāmata par normālu dzīvi

Šķiet, ka latviešu literatūra pēdējos gados ir tā riktīgi sasparojusies, saviļņojusies un saradījusi labu lasāmvielu visdažādākajos žanros. Sacelt degunu gaisā un paziņot "es latviešus nelasu" nozīmē likt vienlīdzības zīmi ar teikumu "es vispār neinteresējos par literatūru", jo patiesībā kvalitatīvi darbi ir biruši kā no pārpilnības raga. Vai tā būtu Ingas Pizānes dzeja, Daces Vīgantes stāsti vai Gata Ezerkalna urķēšanās latviešu folklorā, izvēle ir plaša, ja vien lasītājs seko līdzi aktualitātēm. Mans 2019. gada nogales atklājums bija Gunitas Krilovas debijas romāns "Driftā tikai lēdijas", kas vienlaikus ir pārsteidzošs savā vienkāršībā un tiešumā, gan raisa smaidu, taču laikam visvairāk to iemīļoju, jo arī pēc izlasīšanas tas malās un malās manās domās, turklāt ne tāpēc, ka viena no galvenajām varonēm ir vārdā Sintija. Kas tad ir tas āķītis, kas mani nelaiž vaļā no driftējošo lēdiju stāsta?

Lasīšanas izaicinājums 2020

Tas var šķist dīvaini, taču tieši mans 19gadīgais dēls bija tas, kas pārdesmit minūtes pirms 2020. gada iesākšanās pēkšņi iesaucās: "Kā, mammu, bet vai tad šogad mums nebūs tev jāraksta lasāmās grāmatas?". Izsauciens pamodināja meitu un vīru, un tā nu visi trīs nolēma, ka arī šo gadumiju nevar sagaidīt, ja nav zināms, kas šogad man būtu jāizlasa. Uzreiz gan jāsaka, ka kopš pirmā pašas noteiktā lasīšanas izaicinājuma es esmu diezgan radoši piegājusi lasāmvielas izvēlei, turklāt itin bieži ķērusies klāt žanriem vai autoriem, kurus citkārt nebūtu pamanījusi, tāpēc uzskatu, ka šī ir laba tradīcija. Tātad ko man ģimene uzrakstīja kā 2020. gada lasāmvielu un kādā secībā to man nāksies īstenot?

Par mazliet nobriedušu cilvēku

Ziniet, šodien es pusdienās vārīju zupu. Dārzeņu zupu. Nu, jūs jau saprotiet, tādu vieglu un diētisku paēdienu. Aha, veģetāru dārzeņu zupu. Un tad vienā brīdī es skaļi iekliedzos. Nē, nē, es mājās biju viena pati. Pilnīgi viena pati. Virtuvē ar to dārzeņu zupu. Bet es patiešām iekliedzos, jo tajā dārzeņu zupā, ko es vārīju, es ieraudzīju, ka vārās arī KAROTE. Pavisam īsta metāla vai kāda nu materiāla zupas karote. Un nē, es neatceros, ka es šajā zupā būtu ielikusi vārīties karoti. Jā, es atzīstos, ka zupas vārīšanas brīdī es multitāskoju. Ko es darīju? Nu, čatoju ar kolēģi par literatūru. Nu jā, mēs ilgi čatojām. Jā, un es vārīju arī zupu. Jā, pareizi, mēs par literatūru sarunājāmies visnotaļ aizraujoši, it kā būtu klātienē, tas tiesa, jo kā tad vispār par literatūru var runāt mierīgi, ja jāskaita, cik no Dainas Avotiņas romānā "Kad lausks cērt" dzimušajiem 16 mazuļiem (10 zēniem un 6 meitenēm vai arī otrādāk) izdzīvoja līdz daudzmaz uzskaitāmam vecumam. Izrādās, ka 12 sasni…

Laika nogriežņi

Pagājušajās brīvdienās pieķēru sevi domājam, ka ilgstoša slimošana patiesībā arī prasa nemitīgu plānošanu un dienas režīmu. Vismaz manā kājas ārstēšanas procesā viss šķiet sadalīts laika nogriežņos. Šodiena, 12. augusts, ir šāda viena nogriežņa atzīme, jo tieši pirms mēneša atsāku kājas vingrināšanas nodarbības fizioterapeites uzraudzībā. Šis nu būtu gana nozīmīgs brīdis, lai es atkal atskaitītos, kas notiek manā ikdienā.

Reiz zaļoja jaunība...

Šovasar es jūtos gluži kā skolniece, tāpēc savā piespiedu garajā brīvlaikā, ārstējot kāju, nolēmu, ka šāds nesteidzīgs laiks ir piemērots, lai iepazītu jauniešu literatūru. Man jauniešu ikdienas iepazīšana bijusi pavisam tieša, vērojot savu bērnu un viņu draugu ikdienu, tāpēc arī šķita interesanti salīdzināt, kas rakstniekiem sakāms par 21. gadsimta pusaudžiem. Tā nu izlasīju trīs e-grāmatas, kas visas pie lasītājiem latviešu valodā ir nonākušas šajā pavasarī: Agneses Zarānes debijas romānu "Slīdošās kāpnes", Toma Kreicberga oriģinālā angļu valodā izdoto romānu "Havanas kaķu karalis", kā arī Kārenas M. Makmanusas romānu "Kāds no mums melo". Uzreiz atzīšu, ka ikvienu darbu lasīju ar interesi, tie ir ļoti atšķirīgi gan žanru, gan izteiksmes veidā, taču labprāt izteikšos mazliet plašāk, jo katram ir savas odziņas un tārpu kodieni.