Trolejbuss

  Ar suni patiešām ir kā ar bērnu. Un ar pirmo suni ir tāpat kā ar pirmo bērnu. Pirmajam sunim, tāpat ka pirmajam bērnam, ir jāgādā pilnīgi viss, ko pārlaimīgo “vecāku” sirdis vēlas, un tā nu arī atklājas, ka patiesībā dzīvnieku preču veikalos rotaļlietas proporcionāli aizņem tādu pašu platību kā ēdienu plaukti, guļvietas un citas lietas. Lai gan padsmit gadus esam regulāri pirkuši kaķu lietas specializētos dzīvnieku preču veikalos, tostarp arī kaķu pelītes, spalvu mietiņus un citas rotaļlietas, tieši ar Kori lietu gādāšanu aptvēru, cik plaša ir dzīvnieku rotaļlietu industrija. Šķiet, ka ar kaķi viss ir vienkārši: Katonam ir nagu asināšanas un skrāpēšanās tornis , ir bijušas kaķi neinteresējošas peles un ļoti ātri nolietoti spalvu mietiņi. Katons par savu guļvietu ir izvēlējies gan skapi un drēbju plauktus, gan vienvietīgo kondo – gulēšanu zem segas, taču ar suņiem viss esot citādāk. Un bija un ir arī citādāk! Pirms suņa ienākšanas dzīvoklī dažkārt saņēmām jautājumu: “Un ko da...

Ziniet, šodien es pusdienās vārīju zupu. Dārzeņu zupu. Nu, jūs jau saprotiet, tādu vieglu un diētisku paēdienu. Aha, veģetāru dārzeņu zupu. Un tad vienā brīdī es skaļi iekliedzos. Nē, nē, es mājās biju viena pati. Pilnīgi viena pati. Virtuvē ar to dārzeņu zupu. Bet es patiešām iekliedzos, jo tajā dārzeņu zupā, ko es vārīju, es ieraudzīju, ka vārās arī KAROTE. Pavisam īsta metāla vai kāda nu materiāla zupas karote. Un nē, es neatceros, ka es šajā zupā būtu ielikusi vārīties karoti. Jā, es atzīstos, ka zupas vārīšanas brīdī es multitāskoju . Ko es darīju? Nu, čatoju ar kolēģi par literatūru. Nu jā, mēs ilgi čatojām . Jā, un es vārīju arī zupu. Jā, pareizi, mēs par literatūru sarunājāmies visnotaļ aizraujoši, it kā būtu klātienē, tas tiesa, jo kā tad vispār par literatūru var runāt mierīgi, ja jāskaita, cik no Dainas Avotiņas romānā "Kad lausks cērt" dzimušajiem 16 mazuļiem (10 zēniem un 6 meitenēm vai arī otrādāk) izdzīvoja līdz daudzmaz uzskaitāmam vecumam. Izrādās, ka 12 ...

Pagājušajās brīvdienās pieķēru sevi domājam, ka ilgstoša slimošana patiesībā arī prasa nemitīgu plānošanu un dienas režīmu. Vismaz manā kājas ārstēšanas procesā viss šķiet sadalīts laika nogriežņos. Šodiena, 12. augusts, ir šāda viena nogriežņa atzīme, jo tieši pirms mēneša atsāku kājas vingrināšanas nodarbības fizioterapeites uzraudzībā. Šis nu būtu gana nozīmīgs brīdis, lai es atkal atskaitītos, kas notiek manā ikdienā.

Šī vasara gan ir tāda nepadevusies , vai ne? Tāda slapji draņķīga un vēsa. Sāku apcerēt domu, ka šogad vasara nemaz citādāka nevarēja būt, ja reiz man ir mājas arests un kategoriskais "nē" pat skatam uz meža pusi. Lasot normālo cilvēku ierakstus ar bēdām par to, ka tiek izjaukti atvaļinājumu plāni un dārzos nekas neaugot, tomēr nospriedu, ka tik augstās domās par dabas solidarizēšanos ar manu slimošanu nevajadzētu būt. Taču ko gan var sadarīt četrās sienās, ja reiz tā tam ir jābūt?

Apcerīguma stūrītis Kāds labs kolēģis pirms dažiem gadiem ar ciešu pārliecību apgalvoja, ka visas slimības rodoties galvā. Pirms noskaidrojam, cik patiess ir šis apgalvojums, mēs visi kopā varētu veikt kādu vienkāršu izkustēšanos. Jādara būs gaužām maz: jānoguļas uz jebkuras daudzmaz līdzenas virsmas, jāiztaisno kājas, jāpakustina pēdas un kāju pirksti, lai sajūtam, vai vispār šī ķermeņa daļa darbojas, un tad pēdas novietosim taisnā skatā uz augšpusi (t.i., kājas paliek taisni izstieptas uz virsmas, tikai pēdām "jāskatās" uz augšpusi), lai katru no tām atsevišķi lēnām un bez liekas piepūles, bet arī neatraujot no virsmas, pavirzītu pa labi un pa kreisi. Kā ir? Sanāk? Vajadzētu taču būt, ka 30 vai pat 45 grādu leņķis izdodas tīri labi, vai ne? Nu re, bet es ar šo vingrinājumu varu pārbaudīt, ka man vēl Alcheimers nav piemeties!

Ginteram Grasam ir ļoti skaista un arī smeldzīga mūža nogales grāmata ar nosaukumu "Par beidzamību" . Viena no manām mīļākajām grāmatām, bet to nav iespējams pārlasīt. Ķibeles ar kāju un nu jau divu nedēļu mazkustības režīms vedina mani uz domām, ka slimošana lielā mērā ir arī stāsts par nevarību. Jā, divas nedēļas man ir gana ilgs laiks, lai saprastu, cik daudz ir ikdienišķu darbību, kas ir "nevaru" vai "grūti" kategorijās.

Manas ģimenes ikdiena ir kā labi ieeļļots mehānisms. Ja izlasīji iepriekšējo ierakstu, kurā piedāvāju īstenot biznesa ideju ar nosaukumu Mērija Popinsa, tad zini, ka šobrīd, kad saule Latvijas ļaudis lutina un prāts tā vien vēlētos rausties jūras virzienā, mana un ģimenes dzīve ir sadalīta starp "Sintijas kāja" un "viss pārējais, kas jāizdara". Priecājos, ka bērni ir pieauguši un var izdabāt manām kaprīzēm, nevis man jāsteberē aiz viņiem. Vīra kolēģi joprojām, kā saka viņš pats, par manu kāju uztraucas vairāk nekā es pati. Savukārt man pašai šķiet, ka mani kolēģi ir izveidojuši kājas stāstu fanu grupu. Taču šobrīd ikdiena nebūt nav viegla nevienam no mums. Kas tad notiek brīžos, kad nesēžu uz balkona ar lasāmvielu un nedzirdu, kā pagalmā brīvlaikā palaistie bērni līdz apnikumam drillē dziesmu ar vārdiem "man aptrūkās tualetes rullis"? Te nu ir diezgan detalizēti dokumentēta viena diena.

Mans stilīgais gaisa zābaks Pietiek ar nedēļu ilgstošu slimošanu un ierobežotām kustībām, lai cilvēks patstāvīgi nonāktu pie jautājuma, kas sākotnēji varētu liecināt par, iespējams, kādu prāta kaiti. Proti, jautājums, ko vēlos uzdot, ir šāds: kur noīrēt Mēriju Popinsu? Mieru, tikai mieru! Manuprāt, ar manu prātu viss vēl ir tīri labi, savukārt jautājumam ir gluži loģisks pamats. Kā daudzi lasītāji zina, tad slavenā Mērija Popinsa tiek dēvēta par pasaulē neparastāko aukli, kura, kā apgalvo grāmatas anotācija , "izdzenā visas skumjas un bēdas". Esmu nonākusi pie secinājuma, ka M. P. izīrēšana nudien varētu būt itin pieprasīts pakalpojums vismaz ilgstoši slimojošo rindās.

Tā Katons ārstē man kāju Ko jūs darītu un kāda būtu jūsu reakcija, ja ārsts jums pateiktu, ka turpmākos trīs mēnešus, kas turklāt iegadās vasarā, nāksies pavadīt visnotaļ ierobežotu kustību amplitūdā? Padomājiet minūtīti, pirms sev atbildiet! Un pēc tam padomājiet vēlreiz 60 sekundes, vai tiešām atbilde būtu tāda pati? Kad pārgājusi ir mana pirmā reakcija pēc šāda ārsta paziņojuma, galvā teju vai gaismas ātrumā nēsājas tikai melnais caurums. Help! Ko es tiešām tagad sadarīšu?

Tur aiz mākoņiem ir saule... Es joprojām sevi saucu par ļoti izturīgu cilvēku. Man vismaz šķiet, ka esmu izturīga. Un ļoti neatkarīga. Pati-visu-varu-ar-visu-tikt-galā. Līdz vakardienai biju ģībusi vai taisījusies ģībt tieši trīs reizes. Pirmā reize bija karstā vasaras dienā agrīnā jaunībā, kad, par laimi, "atslēdzos" istabā vecāku klātbūtnē. Divas nākamās reizes bija pagalam dīvainas un atgadījās pirms dažiem gadiem, liekot man domāt, ka sirgstu ar torņu augstuma fobiju, jo viena reize bija tepat Kurzemes puses bākā, bet otra reize bija Polijā baznīcas smailē. Vakardien bija ceturtā reize un ietilpst stāstā par to, kā es ārstēju kājas. Un te nu ir jautājums par to, kāds gan ģībšanai ir sakars ar kājas ārstēšanu?

Tāds apmēram dvēseles noskaņojums Viedi ļaudis runā, ka labākās zāles, lai veseļotos, esot smiekli. Vai ābols dienā, kas spējot atturēt no ārsta apmeklējuma gluži tāpat kā ķiploki palīdzot pret vampīriem. Sekojot globālajām tendencēm, esmu nolēmusi dot arī savu artavu šo teicienu apstiprināšanā, tāpēc šajā vasarā šad un tad mēģināšu padalīties ar savu - cerams humorpilno! - stāstu par veselības atgūšanas procesu.

Ekrānšāviņš ar e-grāmatu Ir reizes, kad man ir vēlme, lai digitālais laikmets nebūtu. Lai eksistētu klusie telefoni, "viena tante teica" (nu labi, to var arī modificēt uz "bet kolēģe man teica!"), kaut kur blāvi nodrukātas ziņas, kas pieejamas šauri ierobežotam uzticamo kadru lokam, vārdsakot, lai informācijas pieejamība būtu kaut kas varen ekskluzīvs. Taču digitālais laikmets ir, un informācija nav ekskluzīvas pieejamības lieta. Patiesību sakot, par informācijpratības jēdzienu es runāju katrā skolotāju un vecāku seminārā vai lekcijā. Taču šovakar es izlasīju mikroblogu vietnes (tā to mēdz smalki dēvēt) Twitter ierakstus, kurus Jura Rubeņa jaunās grāmatas "Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss" sakarā svētdienā, 25. septembrī, ir aizsākusi cita Latvijā zināmā autore Luīze Pastore, kas Twitter vidē ir pazīstama ar vārdu @iluizija. Tā nu nolēmu izteikties par informācijpratību un mārketingu šīs tviterdiskusijas sakarā. Šīs ir personiskas pārdomas...

Bērnu stūrītis Čikāgas grāmatnīcā Jūnijs. Ir sākusies vasara un skolēnu brīvlaiks. Brīvlaiks ir arī mazuļiem, kuri neapmeklē bērnudārzu vasaras mēnešos. Es viņus visus apskaužu, jo viņiem pieder teju vai neierobežotā brīvība baudīt dienu, diet apkārt, lēkāt pa peļķēm, pūst ziepju burbuļus, šūpoties no riepām veidotās šūpoļu imitācijās, kopā ar draugiem dzert nedēļas kafijas piedāvājumu Coffee Inn un melst niekus par šo un par to. Viņiem pieder laiks, kurā var apspriest Čomski un Po, lasīt šausmenes, krimiķus, pasakas, dzīvnieku stāstus un dzeju no agra rīta līdz vēlam vakaram un arī vēl slepus naktī zem segas, ja nu pavisam nav iespējams šķirties no iztēles pasaules. Tiesa, ja vien nav sanācis piedzimt Racionālajā Ģimenē, kura bērnam jautās "Kāpēc gan man tev pirkt grāmatu?" un pati arī uz to atbildēs ar...

Līdz ar to brīdi, kad dzimstot esam izklieguši pirmo protesta kliedzienu pastāvošajai pasaules iekārtai, mēs kļūstam tikai un vienīgi  vecāki. 2014. gada nogalē OECD publicētajā pētījumā  Health at a Glance: Europe 2014  katrs var izlasīt prognozes par savu mūža ilgumu atkarībā no dažādiem faktoriem, taču ērtības labad  šajā infografikā  varam redzēt, ka Latvijā prognozētais dzīves ilgums ir zemākais ES, proti, 74,1 gads. Tiesa, lai mums vieniem nebūtu jābūt tik pesimistiskiem, pētījuma autori tieši šādu mūža ilgumu paredz arī vidējam lietuvietim. Brāļu plecs vienmēr var noderēt, tā teikt. Nu, kaut vai lai rīkotu savstarpējas sacensības, par kuru valsti tad prognozes tomēr nepiepildīsies. Lai vai kā, taču arī mani gadi jau iet uz otro pusi šajā vidējā rādītājā, tāpēc laikam jau loģiska šķiet dažādo ķermeņa daļu nolietošanās. Kā tāds "pavecāks modelis" nu esmu saskārusies ar "ritošās daļas" nolietojumu, proti, runājot līdzībās, laikam manas labās kājas ceļgals j...

Uzreiz mierinājums un atzīšanās - šis blogs nekādā ziņā nav miris, vien varētu teikt, ka trolejbuss kādu pailgāku laiciņu ir bijis noparkots pusmiega režīmā, kamēr gada sākums ir pagājis straujos un lielos tiešā darba projektos, kā arī kādā, manuprāt, visnotaļ veiksmīgā radošā lielapjoma avantūrā. Tad nu nedaudz par šo projektu, kurā arī mana rakstošā roka ir līdzdarbojusies.

Runāšu daudzskaitlī. Ikdienā mūs pavada tik daudzi pašpārmetumi: nevajadzēja ēst to trešo šokolādes gabaliņu, nevajadzēja uz mājām nest darba darbus, vajadzēja pavingrot, vajadzēja piezvanīt draudzenei,  vajadzēja ēst veselīgāk, nevajadzēja tik strupi atbildēt kolēģim un tā joprojām. Starp visiem "vajadzēja/nevajadzēja" ir cenšanās iederēties 21. gadsimta veiksmīgajos un perfektajos, jo šis laikmets nevēlas niekoties ar viduvējībām. Šķiet likumsakarīgi, ka pēdējās nedēļās ar vairākiem draugiem/paziņām esam runājuši par to, kā atrast motivāciju ikdienai, ja pasaule prasa no mums katra tik daudz. Atbilde? 

Varbūt viņi drīz pretendēs uz tavu darba vietu? Foto no BETT 2013. Vai atceries tālos 80tos (vai varbūt vēl senākus laikus) un savu pirmo darba pieredzi pusaudža gados? Ja ne pirmo īsto darbu, tad vismaz to darbu, par kuru vecāki maksāja no sava maciņa? Man no tīņa gadiem ir palikušas divas spilgtas epizodes: vienu vasaru es cītīgi nesu nodod visas tukšās piena/kefīra/rjažeņkas pudeles (jā, bija tādi laiki, kad šie šķidrumi tika pārdoti pudelēs, nevis tetrapakās) un krāju naudiņu, lai nopirktu ģitāru (nekas no tā visa nesanāca, jo vēlme muzicēt pārgāja tikpat ātri kā vasara), un otrā reize bija mēnesis kolhoza biešu vagās "pāraudzināšanas nolūkos" - vismaz tā to interpretēju es. Taču šajā nedēļā es gluži nevilšus biju lieciniece tam, kā vasaras darbiņā stājās kāds sešpadsmitgadīgs jauneklis, un šī situācija man raisīja pārdomas.

Foto no BETT 2013 Šopēcpusdien, braucot no darba kopā ar saviem pusaudžiem, 16-gadīgā meita 12-gadīgajam brālim teica šādus vārdus: "Man vieglāk ir ar tevi sarunāties angļu valodā." Pasmaidīju un nodomāju par deja vu , jo tieši par to pirms pāris stundām runājām darbā sanāksmē, proti, mūsdienu pusaudži bieži vien savā starpā - gan ģimenē, gan draugu lokā - sazinās angļu valodā, jo šī valoda arvien vairāk sāk dominēt viņu vidē.

Šodien tviterī izlasīju apmēram šādu ierakstu: "Filoloģijas maģistra grāda ieguvēja lūdz piedāvāt jebkādu darbu." Klāt bija arī ironiska piezīme ar apmēram šādu tekstu: "Izlasi šo ierakstu, izvēloties, kurā programmā studēt." Tas lika man mazliet sašūmēties , jo neba tas, ka esi filoloģijas maģistrs, ir kā zīmogs uz pieres , ka darba tev nebūs. Viss ir katra cilvēka rokās, ko un kā viņš/viņa darīs ar gūtajām zināšanām. Un tomēr - te manas pārdomas, jo arī es esmu filoloģijas maģistrs, absolvējusi mūsu pašu LU angļus .

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.