Trolejbuss

Šovasar es jūtos gluži kā skolniece, tāpēc savā piespiedu garajā brīvlaikā, ārstējot kāju, nolēmu, ka šāds nesteidzīgs laiks ir piemērots, lai iepazītu jauniešu literatūru. Man jauniešu ikdienas iepazīšana bijusi pavisam tieša, vērojot savu bērnu un viņu draugu ikdienu, tāpēc arī šķita interesanti salīdzināt, kas rakstniekiem sakāms par 21. gadsimta pusaudžiem. Tā nu izlasīju trīs e-grāmatas, kas visas pie lasītājiem latviešu valodā ir nonākušas šajā pavasarī: Agneses Zarānes debijas romānu "Slīdošās kāpnes" , Toma Kreicberga oriģinālā angļu valodā izdoto romānu "Havanas kaķu karalis" , kā arī Kārenas M. Makmanusas romānu "Kāds no mums melo" . Uzreiz atzīšu, ka ikvienu darbu lasīju ar interesi, tie ir ļoti atšķirīgi gan žanru, gan izteiksmes veidā, taču labprāt izteikšos mazliet plašāk, jo katram ir savas  odziņas  un  tārpu kodieni . 

Šī vasara gan ir tāda nepadevusies , vai ne? Tāda slapji draņķīga un vēsa. Sāku apcerēt domu, ka šogad vasara nemaz citādāka nevarēja būt, ja reiz man ir mājas arests un kategoriskais "nē" pat skatam uz meža pusi. Lasot normālo cilvēku ierakstus ar bēdām par to, ka tiek izjaukti atvaļinājumu plāni un dārzos nekas neaugot, tomēr nospriedu, ka tik augstās domās par dabas solidarizēšanos ar manu slimošanu nevajadzētu būt. Taču ko gan var sadarīt četrās sienās, ja reiz tā tam ir jābūt?

Man nepatīk grāmatas melnos vākos. Man ļoti, ļoti nepatīk grāmatas melnos vākos. Un vēl vairāk man nepatīk melno vāku grāmatas vasarā. Tad kāpēc gan lai es lasītu Monikas Sabolo grāmatu "Samera" ? Ir divi argumenti par labu grāmatai melnos vākos vasarā: Monika Sabolo, dzimusi Milānā un skolojusies Šveicē, šobrīd pārstāv franču autoru zvaigžņoto plejādi, un es nudien sajūsminos par franču literatūru, turklāt šo darbu ir tulkojusi Vineta Berga, kas savukārt norāda, ka romāns patiešām ir ievērības vērts. Vai šie argumenti būtu pietiekami, lai pasludinātu, ka es jau pirms darba lasīšanas to esmu novērtējusi kā izcilu?