Trolejbuss

Ir drudžainās dienas pirms Ziemassvētkiem, kad cilvēki arvien vairāk laika pavada sasvīduši kondicionētās telpās, meklējot dāvanu radiem un draugiem un kādu nieciņu kolēģiem vai vienkārši kādam, kas ir jāapsveic pienākuma pēc. Un tūlīt, tūlīt būs tās saspringtās stundas, kad ne tikai būs jāsteidz dāvanas saiņot, pīle šmorēt un pīrāgi cept, bet jādomā par dzejolīšiem, ko noskaitīt pie eglītes, pašam dāvanu saņemot, vai jāmēģina atcerēties kas piemērots, ko nosūtīt īsziņā draugam. Atpazīsti situāciju? Šis gads solās būt krietni labāks!

Ir trešā diena Parīzē, svētdiena. Laiks aiz viesnīcas loga šķiet tieši tik draņķīgs, lai ārā dotos tikai divi mūžīgie tūristi un suņu saimnieki. Plāns īsti mūsu stilā: ar šādu un tādu pārsēšanos pazemē nokļūt līdz Zinātnes muzejam, bet vispirms tā kā ļoti, ļoti gribētos iziet 2,5 km garo pastaigas maršrutu Bitšomonā un redzēt šī parka mākslīgo klinti, kā arī 32 m augsto ūdenskritumu. 

Brīvdienas Parīzē sestdienas vakarā apstājās gleznainajā Senluī salā, kur tūristu ceļvedī ieteiktā kafejnīcā siltumu, omulību un saldēdienu meklēja divi salijuši un noguruši latvju ceļotāji. Piedzīvojums ar kolorīto viesmīli, kuru atļāvos nodēvēt no salas atvasinātā vārdā par Luiju (Luī) mums šķita tik uzjautrinošs, ka atvēlu viņam veselu ierakstu. Stāstu par viņu pierakstīju uzreiz kafejnīcā, lai negaistu detaļas.

Ir otrā diena Parīzē. Pa atvērto viesnīcas istabiņas logu lietus plīkšķēdams sitas pret palodzi. Brrr! Vai tiešām tādām jābūt brīvdienām? Taču tie nebūsim mēs, ja tapsim iebiedēti tādā dienā, kad plānots apskatīt tik daudz: Orsē muzeju, Tilerī dārzu, Pompidū centru, Parīzes Dievmātes katedrāli (ja paveiktos un solis būtu straujš, tad arī Konsjeržerī) un Senluī salu. Tad atliek tikai ātrāk pakoties un doties ārā!

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.

Esmu bijusi nepareizais tīnis, jo savos 15-16 gados līdzās tumši drūmo attiecību gabaliem "Džeinai Eirai" un "Rebekai" biju aizrāvusies arī ar smagāku/nopietnāku literatūru, un viena no šīm apsēstībām bija Ernesta Hemingveja darbi. Asiņainās vēršu cīņas, kara stāsti, medības, zveja, dabas apraksti, attiecības un personības daudzšķautnainība - šķiet, ir teju vai neiespējami nosaukt visu, kas bija Hemingveja darbos. Atceros, ka vienā no darbiem atradu teikumu, kas bija vairāk nekā lappusi garš, un tas man likās wow . Nenoliegšu, ka Hemingvejs arī ir vainojams pie manu literāro garšas kārpiņu veidošanas. Rakstnieces Paulas Makleinas romānu  Parīzes sieva  paņēmu lasīt, zinot, ka tas būs par Hemingveja pirmo sievu Hadliju.