Trolejbuss

Ziniet, šodien es pusdienās vārīju zupu. Dārzeņu zupu. Nu, jūs jau saprotiet, tādu vieglu un diētisku paēdienu. Aha, veģetāru dārzeņu zupu. Un tad vienā brīdī es skaļi iekliedzos. Nē, nē, es mājās biju viena pati. Pilnīgi viena pati. Virtuvē ar to dārzeņu zupu. Bet es patiešām iekliedzos, jo tajā dārzeņu zupā, ko es vārīju, es ieraudzīju, ka vārās arī KAROTE. Pavisam īsta metāla vai kāda nu materiāla zupas karote. Un nē, es neatceros, ka es šajā zupā būtu ielikusi vārīties karoti. Jā, es atzīstos, ka zupas vārīšanas brīdī es multitāskoju . Ko es darīju? Nu, čatoju ar kolēģi par literatūru. Nu jā, mēs ilgi čatojām . Jā, un es vārīju arī zupu. Jā, pareizi, mēs par literatūru sarunājāmies visnotaļ aizraujoši, it kā būtu klātienē, tas tiesa, jo kā tad vispār par literatūru var runāt mierīgi, ja jāskaita, cik no Dainas Avotiņas romānā "Kad lausks cērt" dzimušajiem 16 mazuļiem (10 zēniem un 6 meitenēm vai arī otrādāk) izdzīvoja līdz daudzmaz uzskaitāmam vecumam. Izrādās, ka 12 ...

Jau trešo gadu pēc kārtas gada pēdējā dienā īstenoju, iespējams, visgaidītāko notikumu - nākamā gada lasīšanas izaicinājuma uzdevumus. No šī nodoma neatkāpos arī 2018. gada nogalē, kad pēc svētku vakariņām ģimeni atkal iesaistīju savās tematiskajās aktivitātēs, proti, katram nācās uz lapiņas uzrakstīt četrus žanrus, autorus, grāmatu tematus vai jebko citu, kas būtu "lasāms". Tādējādi no 16 lapiņām pēc kārtas izlozēju neparastāku lasāmvielu 2019. gada piedzīvojumiem. Kas tad mani sagaida šajā gadā?

2018. gada sākumā Goodreads norādīju, ka mans mērķis būtu izlasīt 50 grāmatas. Domāju, ka nedēļā var vienu darbu izlasīt, bet kādā nedēļā varbūt nemaz negribēsies lasīt. Tad nu 2018. gada nogalē varu atskatīties (un atskaitīties), ka izlasīto darbu kopskaits ir pietuvojies atzīmei 83 ar kopējo lappušu skaitu 20225. Jā, tiesa, ir bijuši apjomīgi darbi ("Vēja vārds" ir virs tūkstoš lappusēm) un arī dzejas krājumi vai Penguin 20. gadsimta autoru sērijas darbi, kuri ir tikai 64 lappušu biezi. Taču te nu es īsumā gribētu padalīties ar saviem gada atklājumiem un arī vilšanās listi.

Vēlos izstāstīt kādu stāstu, kas saistīts ar lasīšanu un jauniešiem. Taču vispirms es aicinātu ikvienu skolotāju, ja vien kāds lasa šo ierakstu, atbildēt uz pāris vienkāršiem jautājumiem: kuru no latviešu jaunajiem dzejniekiem jūs iesakāt izlasīt saviem vidusskolēniem un vai jūs stundās veltāt laiku, lai aprunātos par jaunākajiem literārajiem darbiem (tulkotajiem un oriģināldarbiem)? 

Esmu bijusi nepareizais tīnis, jo savos 15-16 gados līdzās tumši drūmo attiecību gabaliem "Džeinai Eirai" un "Rebekai" biju aizrāvusies arī ar smagāku/nopietnāku literatūru, un viena no šīm apsēstībām bija Ernesta Hemingveja darbi. Asiņainās vēršu cīņas, kara stāsti, medības, zveja, dabas apraksti, attiecības un personības daudzšķautnainība - šķiet, ir teju vai neiespējami nosaukt visu, kas bija Hemingveja darbos. Atceros, ka vienā no darbiem atradu teikumu, kas bija vairāk nekā lappusi garš, un tas man likās wow . Nenoliegšu, ka Hemingvejs arī ir vainojams pie manu literāro garšas kārpiņu veidošanas. Rakstnieces Paulas Makleinas romānu  Parīzes sieva  paņēmu lasīt, zinot, ka tas būs par Hemingveja pirmo sievu Hadliju.

Angļu valodā labi zināms ir saīsinājums LBD, kas nozīmē "Little Black Dress" jeb kokteiļkleitiņa. Melnā, protams, visklasiskākā. Bet vai zināji, ka interneta vidē arvien stabilāk sevi apliecina atslēgvārdu virknējums #booksarethenewblack ("books are the new black"), ko cilvēku valodā var tulkot kā "grāmatas ir stilīgas!". Tad kā rokrokā iet mode un grāmatas?

Par 2011. gada izlasīto labāko grāmatu uzskatīju  Elpas šūpoles ; par šīgada pirmajā pusē labāko -  romānu "Istaba" . Domāju, ka tā arī "Istaba" paliks aizkustinošākais šīgada laikā lasītais darbs, taču nu ir vēl kāds, kurš iesaistās duelī par vismīļākās grāmatas titulu, un tas ir Daniela Kīza vairākas prestižas balvas ieguvušais romāns  Puķes Aldžernonam . Romāna nonākšanai manās rokās arī ir stāsts. Vispirms grāmatnīcā to noliku atpakaļ plauktā, jo zinātniskā fantastika nu nebūt nav mans sirdij tuvākais žanrs, lai gan par šo darbu biju dzirdējusi. Nē, nē, nē, man vajag kaut ko reālu, nevis fantastisku! Pēc nedēļas nenocietos un šo grāmatu uzdāvināju sev Ziemassvētkos, un tagad šo grāmatu iesaku izlasīt ikvienam, kas vēlas pārdomu vērtu, neaizmirstamu stāstu par Cilvēku - Citādo Cilvēku.