Trolejbuss

Šis būs atskats uz neparastu koncertu. Kā vēsta viens no mūsdienu biežāk izmantotajiem atsauču avotiem Wikipedia, tad "transs" esot "īslaicīga funkcionāla apziņas aptumšošanās". Mīlīši, vakarvakarā biju pie pilnas apziņas, taču tieši tādā sirreāli-psihodēliski-transīgā stāvoklī šķitu esam, klausoties Denisa Paškeviča džeza trio koncertu ar nosaukumu "Room" Spīķeru koncertzālē (kūrētājs -  Latvijas Koncerti ). 

Esmu rūdīts ceļotājs. Varu sapakoties ceļojumam zibensātri. Pa gaisu, pa zemi ar automašīnu vai vilcienu - saki, kur un cikos man jābūt, un es būšu. Tikai neliec man kāpt uz kuģa! Labi, es uzkāpšu, tikai briesmīgi happy es nebūšu. Esmu braukusi pa Temzu, pa Amsterdamas kanāliem, Helsinkos uz Somenlinna salu (pat divreiz - komandējumā un ar ģimeni), arī Stambulā, bet vienmēr tie ir bijuši kas jādara, jādara sajūtu pasākumi. Tāpēc ikviens var iedomāties, ar kādām šausmām es gaidīju kruīza braucienu ar Tallink prāmi "Romantika" uz Stokholmu, jo izturēt kuģī stundu ir viena lieta, pavisam kas cits, ja tur ir jānakšņo! 

Saka, ka nekas nenotiekot tāpat vien, ka visas lietas Visumā esot saistītas. Lai nu kā tur patiesībā būtu, pēdējās nedēļas plašsaziņas līdzekļos izskanējušās diskusijas par noteiktam vecumposmam piemērotiem dzejoļiem  un  literatūru  ir cieši saistītas ar grāmatu, kas manā grāmatplauktā gulēja jau pasen, vismaz gadus trīs, proti, ar Svena Birkerta "Reading Life: Books for the Ages" (Graywolf Press, 2007). Globālais jautājums ir šāds: vai tiešām ir kāds ieteicamās literatūras saraksts, kas obligāti jāapgūst kādā vecumposmā, un pretēji - vai ir jābūt "aizliegto" grāmatu sarakstam, kuru nu nekādīgi nebūtu vēlams ņemt rokās mūsdienu tīņiem?

Ir kāds vecs joks. Naktī pirms bioloģijas eksāmena students ir paspējis sagatavot tikai vienu biļeti. Par blusu. Cerībā, ka tieši to viņš izvilks, students ierodas uz eksāmenu. Velk biļeti un izvelk... par kaķi. "Kaķis ir mājdzīvnieks ar četrām kājām un asti," stāstījumu sāk students, "un kaķim ir kažoks, kurā dzīvo blusas." Tālāk seko izsmeļošs stāstījums par blusu. Pasniedzējs, protams, nav mierā ar šādu atbildi un liek vilkt citu biļeti. Studentiņš izvelk... par suni. "Suns ir mājdzīvnieks ar četrām kājām un biezu kažoku, kurā dzīvo blusas," ir viņa atbilde, kurai seko sagatavotā biļete par blusu. Lieki piebilst, ka arī šoreiz pasniedzēju neapmierina studenta atbilde. Viņam tiek dota trešā iespēja izvilkt citu biļeti. Students, sakopojis visas domas pie vienīgās biļetes, kuru viņš tiešām ir mācījies un pārzina, velk un...

Pēdējos mēnešos Latvijas izglītības sistēma ir kā karsts kartupelis teju katra skolotāja, izglītības sistēmai tuvu stāvoša darboņa (= speciālista) un domājošo vecāku mutēs. Par to runā katru dienu un visdažādākajās vietās. Labi, slikti, piekrītu, riebjas, "ja es tur būtu, tad gan..." un citi subjektīvi vai objektīvi viedokļi, kas iebirst kopējā katlā . Un arī manējais, protams, kārtējais viedoklis kā vecākam un sistēmai pietuvinātai personai, kuram punktu uz i pielika vakardienas The Guardian raksts par  mājasdarbiem . Tiesa, tas Lielbritānijā, bet tieši tāpēc tik sāpīgi bija to lasīt.