Trolejbuss

"Tu jau tikai par grāmatām raksti!" - šādi man pagājušajā mēnesī teica kāds draugs, sastapts brīvdabas pasākumā. Jā, tā ir puse manas dzīves. Es nespēju dzīvot bez lasīšanas. Vecāki man ir teikuši, ka lasīt es esot iemācījusies "tāpat vien" piecu gadu vecumā. Mamma gan saka, ka četros gados es esot iemācījusies spēlēt šahu. Es savukārt domāju, ka vienmēr esmu pratusi lasīt. Citi sāk elpot, bet es lasīt līdz ar pirmo elpas vilcienu. Jo es no saviem četriem un pieciem gadiem atceros vienīgi zīmēšanu, kas izpaudās kā nebeidzamu zvaigznīšu rindošana uz visām iespējamajām tukšajām lapiņām, tāpēc es pieņemu, ka man burtiņmācība ir bijusi tāda pati kā rāpošana, ko es arī neatceros.  Tiesa, pirmajā klasē, uzreiz septembra vidū, es dienasgrāmatā saņēmu pirmo sarkano piezīmi "Jātrenējas lasīšanā!". Laikam tāpēc, ka audzinātājai todien bija vārda diena, bet es nepasniedzu puķu pušķi. Bet es satrenējos lasīt zem segas tā, ka kopš tā laika zinu vārda "brilles...

Iesaistoties dažādos izaicinājumos, pat ja tie ir ar paša izvēlētiem nosacījumiem, nekad nevar zināt, kā viss process noritēs. Vēl sarežģītāk, ja izaicinājums ir ilgtermiņa. Taču savā maija un jūnija lasīšanas izaicinājumā es sapratu, ka arī grāmatu pasaulē es arī varu uzvesties kā niķīgs bērns, kā dumpinieks arī tad, ja runa ir par gana sensitīviem tematiem. Tad nu piedāvāju ieskatīties, kā man ir veicies ar savu lasīšanas izaicinājumu maijā un jūnijā , kad attiecīgi lasīju darbu par garīguma jautājumiem un veselības grāmatu.