Trolejbuss

Mēģināšu izteikt kādu sasodīti ķecerīgu domu, riskējot saņemt sašutumu šalti. Manuprāt, mēs visi ikdienā esam lieliski aktieri tajā izrādē, ko sauc par "Dzīvi", pielāgojot lomu maskas dažādām situācijām. Gādīgs māmiķītis no rīta sagatavos siermaizes uz skolu steidzošajiem bērniem, ielies kaķim svaigu ūdeni un vēl pārjautās bērniem ašpadsmit reizes, vai tikai pusdiennauda arī ir paņemta līdzi. Pieklājīgi pavirzīsimies pārbāztajā trolejbusā prom no uzmācīgi spiedošā tēvaiņa, nesakot ne zilbes un pat neveltot "es-tevi-spētu-nogalināt" acu skatu, jo sabiedrībā taču publiskas scēnas netaisām, vai ne? Sadauzot elkoni pret kolēģu atvērtajām durvīm vārgi pasmaidīsim, jo paši taču neredzējām tās durvis, kas skrēja pretī , un vakarā vēl nogurumu velkot kā smagu līķi gatavosim vakariņas un mēģināsim sadzirdēt, kas dienā atgadījies ģimenei. Cenšamies būt stipri, uzmundrinoši, smaidīgi, jauki, iejūtīgi, laipni, izpalīdzīgi, darbīgi un kādi tik vēl nē. Jo pateikt "nē...

Stīvena Čboski sarakstīto grāmatu  Čārlijs, malā stāvētājs  (oriģinālā  The Perks of Being a Wallflower ) nolēmu izlasīt tādēļ, ka krietnu laiku pirms tās tulkojuma iznākšanas interneta vidē - sociālajos tīklos, tviterī u.c. - tika sacelts pamatīgs troksnis par gaidāmo darbu. Gandrīz vai mazvērtības kompleksos iedzina, ka ne šo grāmatu biju manījusi angļu mēlē, ne pēc grāmatas motīviem paša autora režisēto filmu ar mazo potterzvaigzni Emmu Vatsoni redzējusi. Tiesa, ķēros klāt tulkojumam piesardzīgi, jo vai tad mazums pusaudžu gadiem veltīto grāmatu un kas tad šajā būtu tik atšķirīgs. Tici man - ir vērts vienu pēcpusdienu ziedot, lai šo 256. lpp. garo darbu izlasītu!