Trolejbuss

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...

Šovasar es jūtos gluži kā skolniece, tāpēc savā piespiedu garajā brīvlaikā, ārstējot kāju, nolēmu, ka šāds nesteidzīgs laiks ir piemērots, lai iepazītu jauniešu literatūru. Man jauniešu ikdienas iepazīšana bijusi pavisam tieša, vērojot savu bērnu un viņu draugu ikdienu, tāpēc arī šķita interesanti salīdzināt, kas rakstniekiem sakāms par 21. gadsimta pusaudžiem. Tā nu izlasīju trīs e-grāmatas, kas visas pie lasītājiem latviešu valodā ir nonākušas šajā pavasarī: Agneses Zarānes debijas romānu "Slīdošās kāpnes" , Toma Kreicberga oriģinālā angļu valodā izdoto romānu "Havanas kaķu karalis" , kā arī Kārenas M. Makmanusas romānu "Kāds no mums melo" . Uzreiz atzīšu, ka ikvienu darbu lasīju ar interesi, tie ir ļoti atšķirīgi gan žanru, gan izteiksmes veidā, taču labprāt izteikšos mazliet plašāk, jo katram ir savas  odziņas  un  tārpu kodieni . 

Jau trešo gadu pēc kārtas gada pēdējā dienā īstenoju, iespējams, visgaidītāko notikumu - nākamā gada lasīšanas izaicinājuma uzdevumus. No šī nodoma neatkāpos arī 2018. gada nogalē, kad pēc svētku vakariņām ģimeni atkal iesaistīju savās tematiskajās aktivitātēs, proti, katram nācās uz lapiņas uzrakstīt četrus žanrus, autorus, grāmatu tematus vai jebko citu, kas būtu "lasāms". Tādējādi no 16 lapiņām pēc kārtas izlozēju neparastāku lasāmvielu 2019. gada piedzīvojumiem. Kas tad mani sagaida šajā gadā?

2018. gada sākumā Goodreads norādīju, ka mans mērķis būtu izlasīt 50 grāmatas. Domāju, ka nedēļā var vienu darbu izlasīt, bet kādā nedēļā varbūt nemaz negribēsies lasīt. Tad nu 2018. gada nogalē varu atskatīties (un atskaitīties), ka izlasīto darbu kopskaits ir pietuvojies atzīmei 83 ar kopējo lappušu skaitu 20225. Jā, tiesa, ir bijuši apjomīgi darbi ("Vēja vārds" ir virs tūkstoš lappusēm) un arī dzejas krājumi vai Penguin 20. gadsimta autoru sērijas darbi, kuri ir tikai 64 lappušu biezi. Taču te nu es īsumā gribētu padalīties ar saviem gada atklājumiem un arī vilšanās listi.

Pie E. Hemingveja mājas Čikāgā Mans 2017. gada lasīšanas izaicinājuma plāns nekādā ziņā nav apstājies, taču bloga ierakstu funkciju lielā mērā ir pārņēmis Goodreads , kurā uzrakstu kādu nelielu atsauksmi par teju vai katru no izlasītajiem darbiem, un tādu nebūt nav maz. Slikta man skaitās tā nedēļa, kad neesmu izlasījusi nevienu grāmatu, taču jāsaka, ka tādas nedēļas gadās ļoti, ļoti reti, jo pārsvarā katru nedēļu izlasu 2-3 jaunus darbus, kas, protams, ir dažādos apjomos. Tiesa, gribu padalīties arī nedaudz plašāk par sev izvirzīto lasīšanas izaicinājumu, tāpēc šajā rakstā atskatīšos un pēdējo trīs mēnešu paveikto.

"Tu jau tikai par grāmatām raksti!" - šādi man pagājušajā mēnesī teica kāds draugs, sastapts brīvdabas pasākumā. Jā, tā ir puse manas dzīves. Es nespēju dzīvot bez lasīšanas. Vecāki man ir teikuši, ka lasīt es esot iemācījusies "tāpat vien" piecu gadu vecumā. Mamma gan saka, ka četros gados es esot iemācījusies spēlēt šahu. Es savukārt domāju, ka vienmēr esmu pratusi lasīt. Citi sāk elpot, bet es lasīt līdz ar pirmo elpas vilcienu. Jo es no saviem četriem un pieciem gadiem atceros vienīgi zīmēšanu, kas izpaudās kā nebeidzamu zvaigznīšu rindošana uz visām iespējamajām tukšajām lapiņām, tāpēc es pieņemu, ka man burtiņmācība ir bijusi tāda pati kā rāpošana, ko es arī neatceros.  Tiesa, pirmajā klasē, uzreiz septembra vidū, es dienasgrāmatā saņēmu pirmo sarkano piezīmi "Jātrenējas lasīšanā!". Laikam tāpēc, ka audzinātājai todien bija vārda diena, bet es nepasniedzu puķu pušķi. Bet es satrenējos lasīt zem segas tā, ka kopš tā laika zinu vārda "brilles...

  Uz kuru pusi iesim? Grāmatniecība ir radošā tautsaimniecības nozare. Gluži tāpat kā mūziķi, aktieri, dejotāji vai arhitekti ar savu darbu dod ieguldījumu katras valsts labturībā, tāpat arī rakstnieki, tulkotāji, redaktori, korektori, tehniskie redaktori, mākslinieki, maketētāji un citi “neredzamie darbinieki”, kas piedalās katras grāmatas vai cita drukātā vai digitālā produkta izstrādē un realizācijā, papildina valsts kasi. Šoreiz atstājot otrajā plānā tādus apgalvojumus kā grāmatniecība veicina nācijas intelektuālo spēku, stiprina identitāti vai ļauj mums izdzīvot citas dzīves – protams, šie visi ir patiesi apgalvojumi –, tomēr atļaušos apgalvot, ka katra valsts galvenokārt ir ieinteresēta pelnošu nozaru dzīvotspējā. Tieši tāpat kā autorūpniecība, naftas ieguve, augstās tehnoloģijas vai medicīna arī grāmatniecība dod ieguldījumu valsts ekonomikā. Šobrīd neskatīsimies uz tādiem neapšaubāmi vērā ņemamiem faktoriem kā valsts iedzīvotāju skaits un lasītāju skaits, bet aplūk...

Lasīšana ir savāda atkarība. Ir grāmatas, kuras lasām profesionālo pienākumu dēļ; ir grāmatas, kuras lasām, jo visi tās lasa, un arī mums ir jābūt viedoklim, lai iederētos kādā noteiktā sabiedrības grupā; ir grāmatas, kuras lasām, jo neviens tām īsti nav pievērsis uzmanību, un tad nu gribas zināt, kas tajās savādāks. Un ir grāmatas, kuras šķietami pašas atnāk pie mums un tur savā varā līdz pēdējai lappusei, pēdējai zilbei un elpas čukstam. Latviešu literatūru lasošajiem Rimanta Ziedoņa vārds neprasa paskaidrojumus, taču tieši šāda grāmatas atnākšana man notika ar viņa jaunāko stāstu krājumu "Pastaiga" , lasītu e-formātā. Šis darbs šķiet kā pastaiga prāta un jūtu labirintos, kuru nemaz negribētos beigt.

Ik pa laikam uzrodas tādas grāmatas, kuras ir neiespējami nolikt nost, kamēr nav izlasīta pēdējā lappuse. Franču rakstnieka un Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja (2014. gadā) Patrika Modiano darbs "Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē" ir tieši šāda grāmata (pieejama gan drukātā, gan e-formātā). Salīdzinoši nelielais darbs, kas sarakstīts 2014. gadā, patiks visiem, kurus saista valodas plūdums, līdz galama neizteikti minējumi, noslēpumi, vārdos neaprakstāma skumju un vientulības gūzma, kas šķiet pārņemam ne tikai darba varoņus, bet arī pašu autoru. Darbs, kas patiks literatūras gardēžiem, Džeroma D. Selindžera un Marsela Prusta cienītājiem.

Kad cilvēks ir noslimojies un prāts ir pavisam bēdīgs, tad roka pati sniedzas pēc kādas vieglākas literatūras, un tā nu es biju nosolījusies, ka veselības uzlabošanas nolūkiem brīvdienās izlasīšu bērnu grāmatu "Mūmamma un Vārna" , kuras autori ir Juja un Tūmass Vīslanderi. Starp citu, Mūmammas sērijā ir iznākuši jau vairāki darbiņi, taču šī ir pirmā, kas pieejama arī kā e-grāmata, un tieši šajā formātā to arī lasīju. Lasīju un skaļi smējos, un tas vien liecina par to, ka grāmata sniedza visu, ko no tās gaidīju.

Dažas no manām 2015. gadā  lasītajām grāmatām Šobrīd, kad šajā emuārā publicēts raksts par lasīšanu un informācijpratību, esmu Londonā ceļā uz Bett Show 2016 - gadskārtējo nozīmīgo izglītības un tehnoloģiju izstādi. Izstāde ir būtisks atskaites punkts ikvienam, kura ikdiena ir saistīta ar abām minētajām sfērām, jo šeit vienkopus ir iespējams redzēt aktuālās tendences, šķietami utopiskus sapņus un pavisam praktiskus risinājumus. Laikā, kad nereti dzirdami apgalvojumi, ka Latvijas izglītības sistēmu "glābt" varētu straujāka tehnoloģiju ienākšana ikdienas mācību vidē, es tomēr vēlētos uzsvērt dažu nemainīgu pamatvērtību nozīmi. Pagājušā gada nogalē, atsaucoties žurnāla "Skolas Vārds" aicinājumam, dalījos pārdomās par lasīšanu un informācijpratību 21. gadsimtā, tāpēc šeit rakstītais ir balstīts uz žurnāla abonementiem pieejamo 7. janvārī publicēto rakstu.

Kāds stends Katru gadu oktobrī Frankfurtē notiekošā grāmatu izstāde ir uzskatāma par lielāko šajā nozarē iesaistīto darbinieku – autoru, mākslinieku, aģentu, izdevēju, papīra ražotāju, piegādātāju un citu speciālistu – burziņa vietu. Tūkstošiem dalībnieku iekārto atsevišķu izdevniecību stendus vai stūrīšus valsti reprezentējošajā stendā, un tūkstošiem citu steidzas būt pirmie cīņā par labākajiem oriģināldarbiem, izdevīgākajiem nosacījumiem vai karstākajiem jaunumiem. Teju vai nedēļas garumā par grāmatniekiem var teikt: ja tevis (=tavas darbavietas) nav Frankfurtē, tad tevis nav vispār. Skarbi, bet patiesi. Šis bija mans devītais Frankfurtes grāmatu izstādes gads, kad Zvaigzne ABC sastāvā iejuku apmeklētāju pūļos, lai savām acīm redzētu tās tendences, kuras nojaušamas arī no plašsaziņas līdzekļiem. Dalīšos ar dažām atziņām par redzēto vairāk gan e-grāmatu un tehnoloģiju jomā.

Es lasu, tu lasi, mēs esam daudzi, kas joprojām lasām dažādas grāmatas dažādos formātos. Pagājušajā nedēļā - 6. augustā - tika izdota Džeisona Merkoski ( Jason Merkoski ) grāmata  Burning the Page: the eBook Revolution and the Future of Reading . Šo grāmatu starp visām citām vērts pamanīt tāpēc vien, ka tās autors ir viens no slavenās Kindle tēviem. Taču grāmata nav tikai par Kindli, e-lasītājiem un e-grāmatām kā tādām. Šis ir kā ceļojums e-grāmatu industrijas aizkulisēs un digitālās kultūras straujajā ikdienā, kas maina lasīšanas paradumus un uzdod arvien vairāk (neatbildamu?) jautājumu.

23. aprīlī atzīmē Pasaules grāmatu dienu (par to angliski ir  šeit ), turklāt vairākās valstīs dienas ietvaros tiek runāts arī par autortiesību jautājumiem. Šī ir vienlaikus gan svinību, gan pārdomu diena. Te dažas manas domas kā cilvēkam, kuram grāmata ir viena no lielākajām dzīves baudām un ierindojas Maslova vajadzību piramīdas pašā pamatā.

Kad aprīļa pašās beigās (27.04.) lasīju the Guardian grāmatu aprakstus , uzķēros  uz  jaunradīto Frankenšteinu . Esmu no tiem cilvēkiem, kas netērē naudu aplikācijām, bet šis te gabals tika nodēvēts par "interactive fiction", tāpēc ļāvos impulsīvam pirkumam (tiesa, tikai nepilni Ls 3) un... aizrāvos ar šo monstru gluži kā bērns, saņemot jaunu rotaļlietu. Kas tad šajā teju 200 gadus atpakaļ uzrakstītajā darbā ir tik interesants?

Teju vēl nebiju pārkāpusi pāri slieksnim, atgriežoties no Londonas grāmatizstādes, kad tiku nolikta fakta priekšā - 26. aprīlī jāpiedalās LU diskusijā ar garo un akadēmisko nosaukumu kā no maģistra darba: "Latviskā e-satura attīstīšanas un pieejamības potenciāls izdevēju, bibliotēku un e-satura lietotāju skatījuma ziņā". Gandrīz divu stundu garās debates (vērojamas arī tiešraidē un vēlāk arī arhīvā) lika uzvirmot emocijām un pragmantiski pamatotām atbildēm, bet atstāja tādu nepabeigtības sajūtu. Kāpēc?

Daudz laimes svētkos! Gribēju rakstīt - mūsu svētkos. Šodien ir 23. aprīlis, kad tiek atzīmēta izcilā angļu dramaturga Viljama Šekspīra un vācu zinātnieka Maksa Planka dzimšanas diena, Jurģu, Juru un Georgu vārda dienas Latvijā, Svētā Džordža diena Lielbritānijā, kā arī Pasaules grāmatu diena - svētki visiem autoriem, tulkotājiem, izdevējiem, māksliniekiem, maketētājiem, korektoriem, visiem, visiem, kuri ir iesaistīti grāmatas tapšanas procesā, kā arī ikvienam lasītājam. Arī tev:) Tikai man ir gaužām skumīgs noskaņojums. Kāpēc?

Vakardien es piedalījos Nacionālajā teātrī notiekošajā un Zvaigzne ABC organizētajā bērnu lasīšanas kongresā, kur paralēli ar visām bērnus interesējošajām aktivitātēm (autogrāfu medībām, grāmatu restaurācijas noslēpumiem u.c.) norisinājās arī publiska diskusija par skolēnu zemo lasītprasmi un veidiem, kā bērnus motivēt pievērsties grāmatām. Uzreiz gan jāsaka, ka kongresa viens no motīviem bija "Mēs esam par lasīšanu gan drukātā veidā, gan elektroniski", un tad nu es pārstāvēju šo "elektronisko" pusi. Diskusija bija gandrīz trīs stundu garumā, tajā piedalījās skolu bibliotekāri, skolotāji, rakstnieki, taču nebija neviena pārstāvja no Izglītības un Zinātnes ministrijas, kuru pārziņā būtu tieši šo aktuālo jautājumu risināšana, nosakot, ka 1) valstij ir stingra nostāja šajos jautājumos; 2) valsts ir ieinteresēta jautājumu risināšanā; 3) valsts ir gatava meklēt privātās partnerības sadarbības modeļus, jo neapšaubāms ir fakts, ka problēmu risināšanā ir gatavas iesaistīti...