Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2024

Suns un realitāte skaitļos

Šī, kā jau jūs ziniet, ir Kori. Mana visīpašākā draudzene, kura katru rītu savu pamošanos atzīmē, man gultā nolaizot seju. Viņa pati noteikti neapzinās, cik daudz ir devusi man un visai ģimenei šī kopdzīves gada laikā. Kā viena no mūsu ģimenes, arī viņai pienākas vis-vis-vislabākais, ko mēs varam sunim dot (tāpat kā kaķim), tāpēc šajā ierakstā, kas top uz visnotaļ emocionālas stīgas, gribētos likt aizdomāties par to, ka suņa ienākšana ģimenē nenozīmē tikai "pabarot", "iet pastaigās" un "vakcinēt reizi gadā". Vārdsakot, nedaudz par sunīti un finansēm. Laimīgas nejaušības dēļ (pirms sterilizācijas operācijas tika piedāvāts veikt asins analīzes, kas līdz trīs gadu vecumam pirms operācijām neesot obligāti) visnotaļ dzīvespriecīgā Kori jau astoņu mēnešu vecumā atklājās šādas tādas aknu rādītāju novirzes no normas, tāpēc stāsti par to , kā es Kori katru rītu pasniedzu mišelin zvaigznīšu ēdienus, ir tiklab suņa kaprīžu kā dzīves realitātes diktētas prasības, lai

Pag', vai te kāds lācis nemājo?

Kad dodamies staigāt par mežiem, parasti izvairāmies domāt par to, ka varētu sastapt ko vairāk kā vāveri, dzeni, čūsku vai kameni. Nesenajā pastaigā ar Kori pa Rojas upes pastaigu taku sajūtas gan bija tādas, ka kuru katru mirkli varam ieraudzīt arī kādu brūno lāci, jo tik pasakaini skaista bija apkārtne un tik biedējoši lielas bija sūnās atstātās pēdas. Vārdsakot, šī atkal ir taka, kurp doties mierpilnas dailes baudījumos. Rojas upes pastaigu takai ir vismaz divi kārdinoši piedāvājumi: pirmkārt, to var apvienot ar vēl kāda Ziemeļkurzemes apskates objekta apmeklējumu; otrkārt, tā ir trīs dažādos maršrutu garumos - 2 km, 7 km un 15 km. Arī mēs šo taku izvēlējāmies kā pastaigu vietu, dodoties vēl tālākā līvu teritoriju ekspotīcijā , tāpēc nolēmām izpētīt, kāds ir īsākais no piedāvātajiem maršrutiem. Sacīts - darīts! Atliek tikai sameklēt, kur tad taka sākas, lai pēc tam sekotu dzeltenajām norādēm. Liriska atkāpe. Iedomājieties jebkuru mazciemu vai mazpilsētu. Ieiesiet vietējā bodē, ja ta

Cauri kokiem sauli aizsniegt

Tiklīdz ziemas sniegs no latvieša namdurvīm ir atkāpies tiktāl, lai durvis būtu atveramas, latvietis, kalendārā neskatīdamies, pasludina laimes sezonas iestāšanos. Nu tik viņš/viņa dies, dabā dosies, sēnes būs gatavs kaut ar nagu šķērītēm no sūnām izgriezt, ogas pilnas bikšu kabatas pielasīs, lai turpat mežmalā arī skaļi nošķendētos, svaigi gatavotajā smūtijā nejauki iegrābies, un tomātus pilnas palodzes sēs, lai pēcāk par izstīdzējušajiem stādiem, kas visu logu aizseguši, kaimiņam gauži gaustos, un pieneņu vaiņagus vēl ilgi pirms Jāņiem pīs, bet vēl pirms tam tupus rāpus pa parku pie sniegpulksteņiem līdīs, lai jau pēc mirkļa blakusesošajam tautietim lūgtu kādu drapi un palīdzīgu roku augšāmcēlienam, jo vecā muguras krika par sevi ar' atgādinās. Bet lai nu kā, laimīgais latvietis, trīs vilnas zeķes un pufīgos ziemas zābakus iemainījis pret krokšiem , sandalēm un šortiem pat tad, kad ledus vēl knapi pie Jēkabpils sakustējies, pie mājas lieveņa stalti stāv ar dzimtā paaudžu paaudzē

Nedēļa, kad korgijs izrādījās vāvere

Šonedēļ man šķita, ka plānotājs vai vismaz pierakstu blociņš ir vajadzīgs ne tikai man, bet jāiegādājas priekš Kori, lai viņa pati mācītos pierakstīt visas vietas, kur un cikos viņa ir jāaizved, kā arī dienas galvenos notikumus. Ir vienkārši tādi dzīves brīži, kad jūtos ne tikai kā viņas saimniecības daļas vadītāja, mišelina zvaigžņu pavāre vai privātā ģērbēja, bet arī menedžere. Un vai jūs vispār varētu iedomāties, ka sunim - mazam, mīļam, priekpilnam pūkdupsim - pieraksts uz pavasara sakopšanos pie friziera ir jāpiesaka vismaz mēnesi vai pusotru iepriekš? Jā, jā, šonedēļ es uzzināju, ka grūmeri - tie, kas ir suņu frizēšanas speciālisti, - Kori varētu pieņemt aprīļa beigās. Labi, mums izdevās tikt un arī ķepas sakopt, lai dipināt pa pavasara dubļiem būtu patīkamāk. Pirms nedēļas otrajā pusē Kori atklāja, ka patiesībā ir vāvere, bija analīžu un ārstes apmeklēšanas laiks. Ar apbrīnojamu regularitāti Kori dodas uz vizīti, kas sunim laika ziņā ir ilgāka nekā cilvēkam saruna ar psihoterape

Kur sastapt piecdesmit zaļā nokrāsas?

Iedomājieties, ja jūs būtu vien "neliels rūķis" 30 cm augstumā virs zemes. Pienāk tas dīvainais starpsezonu laiks, kad kaut kur Latvijā sniegi jau izkusuši un ļaudis steidz ziņot par pirmajiem sniegpulkstenīšiem, bet citviet vēl i plaši sniega lauki, i pārplūdušas upes, kas jau par jaunjūrām nodēvētas. Un jūs, tāds 30 cm virszemes radījums, cenšaties kaut kur doties pie dabas, taču ar cerību saglabāt kaut nelielu pašcieņu, lai netiktu dēvēts par "dubļu piku". Hmmm, neiespējamā misija? Ja jums šķiet, ka Latvijā pilnīgi visas pastaigu takas ir izstaigātas, padomājiet vēlreiz. Un aizdodieties uz Kaltenes kalvu taku pat tad, ja jums nav sīkbūtnes izmēra pūkdupsis, kura enerģija kūsā neatkarīgi no gadalaika. Lai dotos uz Kaltenes kalvu taku, vislabāk ir ieplānot kādu plašāku Ziemeļkurzemes piejūras objektu ekspotīciju . Mūsu marta sestdienas izbrauciena maršrutā bija jūras apskate pie Lāčupītes dendrārija, Mērsrags, Kaltene, Roja un Ēvažu stāvkrasts kā tālākā pieturvieta

Kā Kori lāci sastapa

  Tad nu beidzot tas ir noticis: Kori satika lāci! Ak, un nekādu tur parasto brūno vai polāro lāci, bet visīpašāko Laimes Lāci! Suns gan izskatījās mazliet bijīgs, bet lācim taču ir jābūt varenam, vai ne? Šo miermīlīgo eksemplāru var satikt un samīļot ikviens, dodoties pastaigās jebkurā gadalaikā uz Sūnu ciema un Laimes Lāča takām, kas atrodas pavisam tuvu Skrīveriem. Un lai gan šī ir viena feina pastaigu vieta, kur sunim izvest savus saimniekus un draugus, nav jau arī tā, ka takā var uzturēties tikai ar suni.   Lai cik ļoti man patiktu pastaigas dažādās dabas takās, par Sūnu ciema taku un Laimes Lāča taku man nebija nekādas nojausmas līdz brīdim, kad saņēmu grāmatu "100 pastaigu takas Latvijā" un izlasīju šo taku aprakstu. Gar/cauri Skrīveriem ir braukts neskaitāmas reizes un arī Skrīveru dendrārijs ir skatīts (pat kopā ar Kori!), taču ne reizi nav radušās aizdomas, ka tieši pretī dendrārijam slēpjas pasakaina pastaigu vieta. Patiesību sakot, takas meklējām arī pagājušajā m

Dubļi, dubļi, ledus, ledus! Ballīte!

Skan fanfaras un plīvo karodziņi, un meža fejas sauc "Lai dzīvo mūsu Kori!" - apmēram tā varētu sākt pasaku par pāris dienas iepriekš aizvadīto Kori pirmo dzimšanas dienu, ja Kori būtu pasakas korgijs. Bez īstām kūkām, bet ar jaunu rotaļlietu kā torti, Kori ir kļuvusi gadu vecs suns, un nu mēnešu skaitīšanas vietā aizies gadi. Kā jau visiem bēbjiem. Savas dzimšanas dienas pievakarē Kori saņēma apsveikumu ar savas mammas foto no Fejas saimnieka, un tikai tad man kaut kā nejauši salikās kopā abu dāmu vārdi kā "korifeja". Jo kā gan citādāk sieviešu dzimtē saukt "korifejs"? Vārdsakot, Kori ir un paliek izcils suns, un paldies Fejai par šo gudro pirmdzimto bēbi un visiem zvaiģžnu stāvokļiem, kas ļāva mums satikties. Taču tieši Kori gada jubilejas nedēļā ir sanācis tā, ka vairākas dzīvnieku patversmes savās Facebook lapās ir publicējušas ziņas par nežēlīgi un bezsirdīgi pamestiem suņiem un kaķiem, tostarp arī maziņu bēbju vecumā. Par dažus mēnešus  vecu sunīti,

Koknese slidenā laikā? Kāpēc gan ne!

  Sena tautas paruna vēsta, ka suns esot tāds, kādi ir viņa saimnieki. Šķiet, ka šajā janvārī suņu saimnieki ir sadalījušies vairākās pretējās frontēs. Vieni strikti iestājas par suņu labturību, sakot, ka šādos lielos mīnusos, kādi daždien ir gadījušies, suni ārā garās pastaigās nedrīkstot vest. Otri saka, ka tie suņi, kas tiekot tomēr aukstajā laikā vesti pastaigās, ieģērbti džemperīšos, mētelīšos un kombinezonos, izskatoties izķēmoti un kā invalīdi. Trešie steidz nopūsties, ka suni vest pastaigā nevarot arī atkušņa dienās, jo tad mājās pārnākot dubļu pika, ko vien ar putekļsūcēju varot izsūkt, lai atgūtu suņa formu. Tad ir vēl ceturtie, kuri stāsta par savu pieredzi, suni pavadot trīsminūšu darīšanās ne tālāk par mājas stūri. Un visbeidzot ir arī tādi, kuri ir vai nav sapirkuši sunim jaciņas un zābaciņus, kuriem ir mājās ūdens un dvielis, un kuri dodas pastaigās jebkuros laikapstākļos, un pie šiem piederam arī mēs. Starp citu, cik daudzi no suņu saimniekiem ir izlasījuši MK noteikumu

Pārnesīsi, lūdzu, mani pāri tiltam?

Kad Kori jau bija pierakstījusies uz dzīvošanu mūsmājās, kaut kur kaut kādā veidā nonācu pie raksta par to, kā tiek izvēlēti kucēni, kuriem, iespējams, visa dzīve būs jāpavada kā policijas uzticamajiem sabiedrotajiem. Detalizēti visus knifiņus vairs neatceros, bet prātā palicis rakstītais, ka suņu karjeru kā dienesta suņiem varot noteikt jau agrīnā kucēna vecumā, kā vienu no pirmajiem testiem veicot kucēna nervu sistēmas/baiļu/zinātkāres pārbaudi ar kādu no cilvēkbērniem paredzētajām kustīgajām rotaļlietām, piemēram, staigājošu robotu.  Tas man lika aizdomāties, ka ikviens suņa saimnieks un draugs, protams, vēlas gudru, kārtīgu, draudzīgu un arī drosmīgu suni. Suņkopībai domātās grāmatās autori plaši apraksta, kā izvēlēties sunīti, kā sagatavoties tā ienākšanai jaunās mājās, kā apmācīt iet pie pavadas un kā ļaut iztīrīt zobus. Taču skarbā patiesība ir tāda, ka pat visizcilākajās grāmatās vienmēr būs tas viens teikums, kas sagraus ilūzijas par kaut ko paredzamu, ja runa ir par suni. Glu