Trolejbuss

Mani nebūt nesauc Lūsija Bārtone, bet, izlasot Elizabetes Strautas ( Elizabeth Strout ) Bukera balvai 2016 nominēto grāmatu "Mani sauc Lūsija Bārtone" , kuru latviski izdevusi nelielā izdevniecība Baiba Books , tā vien gribas apgalvot, ka katrā no mums mīt daļa no šīs grāmatas varones. Šis salīdzinoši īsais romāns ir par mīlestību, kas netiek skaļi izpausta vārdos, par apstākļiem, kuri veido dzīvi un kurus ne vienmēr spējam ietekmēt, un par pieaugšanu, kas nāk līdz ar piedošanu.

Stīvena Čboski sarakstīto grāmatu  Čārlijs, malā stāvētājs  (oriģinālā  The Perks of Being a Wallflower ) nolēmu izlasīt tādēļ, ka krietnu laiku pirms tās tulkojuma iznākšanas interneta vidē - sociālajos tīklos, tviterī u.c. - tika sacelts pamatīgs troksnis par gaidāmo darbu. Gandrīz vai mazvērtības kompleksos iedzina, ka ne šo grāmatu biju manījusi angļu mēlē, ne pēc grāmatas motīviem paša autora režisēto filmu ar mazo potterzvaigzni Emmu Vatsoni redzējusi. Tiesa, ķēros klāt tulkojumam piesardzīgi, jo vai tad mazums pusaudžu gadiem veltīto grāmatu un kas tad šajā būtu tik atšķirīgs. Tici man - ir vērts vienu pēcpusdienu ziedot, lai šo 256. lpp. garo darbu izlasītu!

"Šis ir mans pirmais rīts vidusskolā. Man ir septiņas jaunas klades, svārki, ko nevaru ciest, un sāpošs vēders." Tieši šādi sākas Lorijas Holsas Andersones grāmata  Runāt  (oriģinālā - "Speak", izdota 1999. gadā). Varētu domāt, ka šis ir kārtējais pusaudžiem domātais romāns par skolas gadiem, draudzību, mīlu un nedienām, kā viņš uz mani paskatījās un kur tu vazājies apkārt tekstiem. Nē, šis ir klīniski daudz smagāks gadījums jeb darbs, kurš vienaldzīgu neatstās nevienu un, manuprāt, būtu jāiekļauj skolas obligātās literatūras un "Bērnu žūrijas" vērtējamo grāmatu sarakstā. Tas būtu jālasa pedagogiem kādā sanāksmē un vecākiem - vecāku sapulču laikā. Kāpēc?

Uz šo ierakstu mani pamudināja The Bookseller  18. decembrī ievietotais  raksts par bērniem un grāmatnīcām , proti, katrs septītais mazais anglis ne reizi neesot bijis grāmatnīcā. Nav man dati par to, vai katrs septītais mazais anglis nav bijis arī kādā makdonaldā , tomēr pārdomas šis raksts ir raisījis.

Pašlaik viena no populārākajām dziesmām ir Kellijas Klārksones ( Kelly Clarkson) izpildītā  Stronger (What Doesn't Kill You) , kuras piedziedājumā ir šādi vārdi: "What doesn't kill you makes you stronger...". Šie vārdi man ienāca prātā, kad šorīt otro reizi nepilnu divu nedēļu laikā lasīju rakstu un domāju par man pilnīgi svešu cilvēku - Toniju Niklinsonu.

Man ir tradīcija ikreiz no ārzemju komandējumiem dēlam atvest lasāmvielu angļu valodā. Dziļi sirdī esmu gandarīta, ka Artūrs bija izlasījis "Wimpy Kid" grāmatas vēl pirms  Grega dienasgrāmatu sērija  kļuva populāra Latvijā, un tieši viņa un draugu fanošana , lasot šo grāmatu, lika man domāt, ka tā būs viena riktīga topa grāmata arī citiem bērniem. Drīzumā gaidāma vizuāli iespaidīgā, iztēli rosinošā un nebeidzamiem piedzīvojumiem bagātā grāmata " Hugo Kabrē izgudrojums ", kuru abi izlasījām angliski pagājušajā rudenī, un arī tā, manuprāt, varētu iepriecinās neparastu grāmatu cienītājus. Taču šoreiz es vēlētos dalīties pārdomās par kādu konkrētu grāmatu, kas aizved pie jautājuma: kāda lasāmviela tad interesē 11-gadīgu puisi mūsdienās?