Trolejbuss

"Izglītības sistēma ir krīzes situācijā". Apgalvojums, kas izklausās tik pazīstams, vai ne? Nav jābūt izglītības jomas darbiniekam, lai šādus un līdzīgus apgalvojumus mēs katrs būtu dzirdējuši dažādos kontekstos no plašsaziņas līdzekļiem. "Ir pēdējais brīdis, lai izglītības sistēma piedzīvotu pārmaiņas un mūsdienu skolēniem piedāvātu apgūt prasmes, kas noderēs ceturtajā industriālajā revolūcijā," tā skan ierēdņu un politiķu runas, pēc kurām klausītāji mēmā vienprātībā māj ar galvām. Tieši šādas visaptverošas un pēc būtības neko nepasakošas frāzes janvāra otrajā pusē dzirdēju arī Londonā izglītības tehnoloģiju pasākumā BETT Show 2018 . Tiesa, šo frāžu fonā mirdzēja glancētas VR un AR "uzpariktes", stendos ņipri locījās dažādu izmēru roboti, bet programmēšana jau sasniedza visparastāko virtuves priekšautu. Un tā nu es nonācu pie piecām šīgada pasākuma atziņām.

Ir dienas, kad ļoti, ļoti gribas parunāties par darbu vairāk nekā 140 rakstzīmēs, un šī ir viena no tādām dienām. Ne reizi vien esmu teikusi, ka esmu lepna būt starp tiem Zvaigzne ABC darbiniekiem, kas vieni no pirmajiem atstājam savu digitālo pēdu visas Latvijas izglītības sistēmā, kā arī popularizējam e-grāmatas kā alternatīvo lasīšanas formātu. Lai gan gads nav noslēdzies, domāju, ka ir iemesls padalīties ar kārtējo mazo uzvaru izglītības tehnoloģiju lauciņā, kas šogad notiek, pateicoties tiešsaistes mācību materiālu vietnei Māconis .

BETT Show sienas uzraksts Kopš 2011. gada katra gada sākums man paiet izglītības tehnoloģiju izstādes BETT Show gaidās, un arī šis gads nebija izņēmums. Trīs dienas kopā ar kolēģiem tikāmies gan ar esošajiem sadarbības partneriem, gan smēlāmies jaunas idejas, gan klausījāmies dažādas lekcijas. BETT Show aizsākumi meklējami 1985. gadā, un tā pamatideja gadu gaitā nav mainījusies, proti, parādīt, kā tehnoloģijas var dažādot mācību procesu un, iespējams, atvieglot skolotāju darbu. Taču ikvienam ir skaidrs, ka tehnoloģijas pašas par sevi ir teju vai nulle, tāpēc liels uzsvars izstādē tiek likts uz tradicionālo un jauno rīku un metožu mijiedarbību. Lūk, te neliels un subjektīvs ieskats šīgada izstādes dienās vērotajā. 

  Uz kuru pusi iesim? Grāmatniecība ir radošā tautsaimniecības nozare. Gluži tāpat kā mūziķi, aktieri, dejotāji vai arhitekti ar savu darbu dod ieguldījumu katras valsts labturībā, tāpat arī rakstnieki, tulkotāji, redaktori, korektori, tehniskie redaktori, mākslinieki, maketētāji un citi “neredzamie darbinieki”, kas piedalās katras grāmatas vai cita drukātā vai digitālā produkta izstrādē un realizācijā, papildina valsts kasi. Šoreiz atstājot otrajā plānā tādus apgalvojumus kā grāmatniecība veicina nācijas intelektuālo spēku, stiprina identitāti vai ļauj mums izdzīvot citas dzīves – protams, šie visi ir patiesi apgalvojumi –, tomēr atļaušos apgalvot, ka katra valsts galvenokārt ir ieinteresēta pelnošu nozaru dzīvotspējā. Tieši tāpat kā autorūpniecība, naftas ieguve, augstās tehnoloģijas vai medicīna arī grāmatniecība dod ieguldījumu valsts ekonomikā. Šobrīd neskatīsimies uz tādiem neapšaubāmi vērā ņemamiem faktoriem kā valsts iedzīvotāju skaits un lasītāju skaits, bet aplūk...

Kad 2016. gada septembrī tika izdots Filisas Buksas darbs "Uzveikt disleksiju" , es uzreiz nospriedu, ka noteikti vēlēšos šajā darbā ieskatīties, lai, iespējams, gūtu kādu atziņu, ko izmantot semināros pedagogiem, runājot par lasītprasmi. Cik naiva gan es biju, domājot par "ieskatīšanos", jo patiesībā šis darbs (atkal lasīts e-formātā) mani aizrāva tik ļoti, ka izlasīju katru burtu, bet vērtīgās atziņas nu ir pierakstītas uz vairākām lappusēm. Jā, un iespējams, ka šīs grāmatas lielākā vērtība slēpjas faktā, ka jau no pirmajām rindkopām Filisa Buksa apgāž mītu, ka disleksija ir tikai un vienīgi lasīšanas vai rakstīšanas problēmas, minot virkni pazīmju, kas var norādīt uz disleksiju. Tieši disleksijas kā plaši interpretējamas problēmas dēļ es ieteiktu Filisas Buksas grāmatu "Uzveikt disleksiju" izlasīt katram esošajam un topošajam vecākam, pedagogam, izglītības iestāžu atbalsta personālam un pedagoģijas studentiem. Tātad par ko aizdomājos es pati, laso...

Pasākuma logo Viena no manām apsēstībām ir interese par zinātni, jo man šķiet aizraujoši, ka mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kas mainās un ir tik nezināma. Tēlaini to varētu raksturot kā atrašanos telpā, kurā pazīstama ir neliela tās redzamā daļa. Zinātne ir aizraujoša, jo tā liek domāt. Un nu uzdevums! Iedomājies, ka Tev, lasītāj, jānosauc kāds mūsdienu Latvijā ievērojams jebkuras nozares zinātnieks. Nevis Frīdrihs Canders, Kārlis Šteins, Eižens Āriņš, Jānis Endzelīns vai Pauls Stradiņš, kuri dzirdēti no vēstures mācību grāmatām. Kuri Tev ienāktu prātā kā pirmie? Man tie būtu Vjačeslavs Kaščejevs, Andris Ambainis, Mārcis Auziņš, Andrejs Ērglis. Galvenokārt šī atpazīstamība ir tāpēc, ka minētie Latvijas zinātnieki ir aktīvi, bieži pauž viedokli tā, ka tas ir arī saprotams cilvēkam, kurš nav studējis attiecīgo zinātņu nozari (fiziku, datorzinātnes, medicīnu), izsakās masu medijos par dažādi interpretējamiem jautājumiem, viņu sasniegumi un pētījumi ir zināmi arī ārpus mūsu valsts ro...

Pieļauju, ka ikviens no mums pavada pie datora ievērojamu dzīves laiku gan veicot tiešos darba pienākumus, gan brīvbrīžos. Ja Tev mazs kāpēcītis jautātu "Kas ir dators?", ko gan tu atbildētu? Tā tur kaste, kas darbina spēlītes? Viedtālrunis? Gudra mašīna, kas izpilda visu, ko cilvēks liek darīt? Hmmm? Lai nu mums, lielajiem, palīdzētu sarunās ar kāpēcīšiem , kas vēlas uzzināt, kas ir dators un kas tam vēderā , izdota vēl kāda topošajiem programmētājiem paredzēta grāmata "Datori un programmēšana. Atver lodziņus!" . Ar ko tad šī grāmata atšķiras no darbiem, kurus esmu jau aprakstījusi, proti,  "Sveika, Rūbij!" un "Programmēšana skolēniem" ?

Dzelzs esot jākaļ, kamēr tā ir karsta. Uz vispārējā datorikas, programmēšanas un robotikas viļņa ar nepilna mēneša starplaiku latviešu valodā ir izdotas divas jaunas, krāsainas, mūsdienīgas un bērniem piemērotas grāmatas, kas mudina pievērsties programmēšanai. Tiesa, abas ir gana atšķirīgas. Esmu jau apskatījusi Kerolas Vordermanes sarakstīto grāmatu "Programmēšana skolēniem. Tas ir tik vienkārši!", kas izdota Apgādā Zvaigzne ABC un paredzēta 7-11 gadus veciem sākumskolēniem, kas vēlas soli pa solim iepazīties ar programmēšanas valodu Scratch vai Python . Savukār somu autores Lindas Liukasas grāmatas "Sveika, Rūbij! Programmēšanas piedzīvojumi" , kuru izdevusi biedrība bērniem "Droši un koši", atvēršanas svētkos biju klāt, un pēc šī pasākuma radās arī garāks pārdomu raksts, kas publicēts Kursors.lv . Savukārt tagad tieši par pašu grāmatu "Sveika, Rūbij!".

Programmēšana, datorika un robotika ir daži no pēdējo gadu "karstākajiem" vārdiem, ja runa ir par skolēniem un mācību vielu. Pēc pašreizējā pamatizglītības standarta tāds priekšmets kā informātika ir jāapgūst pamatskolas 5., 6. un 7. klasē . Redzot, cik strauji tehnoloģijas ir ienākušas mūsu visu ikdienas dzīvē 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, kā arī vērojot bērnu interesi par to, kas tad "lācītim" - datoram, planšetei, viedtālrunim, virtuālās realitātes brillēm vai jebkurai citai iekārtai - ir "vēderā" un kā tiek veidotas dažādās spēlītes, lietojumprogrammas un citi nebūt ne zilie "brīnumi", pamatots ir jautājums: kāpēc gan ar tehnoloģiju pasauli bērnus neiepazīstināt jau skolas pirmajos gados? Iespējams, ka pavisam tuvā nākotnē datorika būs obligāts mācību priekšmets jau sākumskolā, taču pavisam noteikti ir zināms tas, ka ikviens skolēns var patstāvīgi sākt apgūt programmēšanas pamatus, izmantojot nesen latviski izdoto grāmatu "Programm...

Dažas no manām 2015. gadā  lasītajām grāmatām Šobrīd, kad šajā emuārā publicēts raksts par lasīšanu un informācijpratību, esmu Londonā ceļā uz Bett Show 2016 - gadskārtējo nozīmīgo izglītības un tehnoloģiju izstādi. Izstāde ir būtisks atskaites punkts ikvienam, kura ikdiena ir saistīta ar abām minētajām sfērām, jo šeit vienkopus ir iespējams redzēt aktuālās tendences, šķietami utopiskus sapņus un pavisam praktiskus risinājumus. Laikā, kad nereti dzirdami apgalvojumi, ka Latvijas izglītības sistēmu "glābt" varētu straujāka tehnoloģiju ienākšana ikdienas mācību vidē, es tomēr vēlētos uzsvērt dažu nemainīgu pamatvērtību nozīmi. Pagājušā gada nogalē, atsaucoties žurnāla "Skolas Vārds" aicinājumam, dalījos pārdomās par lasīšanu un informācijpratību 21. gadsimtā, tāpēc šeit rakstītais ir balstīts uz žurnāla abonementiem pieejamo 7. janvārī publicēto rakstu.

Kāds stends Katru gadu oktobrī Frankfurtē notiekošā grāmatu izstāde ir uzskatāma par lielāko šajā nozarē iesaistīto darbinieku – autoru, mākslinieku, aģentu, izdevēju, papīra ražotāju, piegādātāju un citu speciālistu – burziņa vietu. Tūkstošiem dalībnieku iekārto atsevišķu izdevniecību stendus vai stūrīšus valsti reprezentējošajā stendā, un tūkstošiem citu steidzas būt pirmie cīņā par labākajiem oriģināldarbiem, izdevīgākajiem nosacījumiem vai karstākajiem jaunumiem. Teju vai nedēļas garumā par grāmatniekiem var teikt: ja tevis (=tavas darbavietas) nav Frankfurtē, tad tevis nav vispār. Skarbi, bet patiesi. Šis bija mans devītais Frankfurtes grāmatu izstādes gads, kad Zvaigzne ABC sastāvā iejuku apmeklētāju pūļos, lai savām acīm redzētu tās tendences, kuras nojaušamas arī no plašsaziņas līdzekļiem. Dalīšos ar dažām atziņām par redzēto vairāk gan e-grāmatu un tehnoloģiju jomā.

Frankfurte 2014 Zīmuļi Somijas stendā Kad es mācījos sākumskolas pirmajās klasēs, mūsu klases audzinātājai patika mūs “dresēt” glīto rokrakstu veidošanā. Jā, mums bija ne tikai jāvelk visi tie gliemezīši un čūskiņas, kas nereti arī tagad ir manāmi sešgadnieku un pirmklasnieku burtnīcās, bet mums pat bija tāda stunda, ko sauca par “Glītrakstīšanu”, un īpašās līniju burtnīcas ar uzrakstu “rakstu darbi glītrakstos”. Lūk, kad bijām gana daudz rakstījuši, tad skolotāja noteica “Atpūtināsim rociņas!” un sāka skandēt daudziem 30+ paaudzes cilvēkiem labi zināmo pantiņu ar vārdiem "Rakstījām, rakstījām tagad pirkstus pūtinām", un mums tajā laikā vajadzēja kustināt, vicināt un citādi “pūtināt” rokas. Nez, vai šādas nodarbības un pantiņi palīdzēja uzlabot mūsu rokrakstus un vai tagad mēs varam lepoties ar kaut minimālām kaligrāfijas iezīmēm savos (retajos) rakstu darbos, tomēr reiz bija arī tāds mācību process. Kas notiek ar rokrakstiem digitālajā laikmetā un vai peles ...

BETT 2015 iedvesmojošo saukļu siena Šogad izglītības un tehnoloģiju izstādē BETT, kas notiek Londonā, biju piekto gadu pēc kārtas, tāpēc diezgan loģiski šķiet, ka pārsteigt ar ko mega jaunu šajā nozarē ikdienā strādājošos ir teju vai neiespējami. Tomēr ik gadu šī izstāde raisa pārdomas gan par tehnoloģiju jēgpilnu izmantošanu dažādās mācību formās, gan par milzīgajiem finanšu resursiem, kas būtu nepieciešami vēlmju īstenošanai. Jo piedāvāts tiek viss, ko vien pedagoga, skolēna, izglītības sistēmas ierēdņa un vecāka sirds varētu kārot.

Uzreiz mierinājums un atzīšanās - šis blogs nekādā ziņā nav miris, vien varētu teikt, ka trolejbuss kādu pailgāku laiciņu ir bijis noparkots pusmiega režīmā, kamēr gada sākums ir pagājis straujos un lielos tiešā darba projektos, kā arī kādā, manuprāt, visnotaļ veiksmīgā radošā lielapjoma avantūrā. Tad nu nedaudz par šo projektu, kurā arī mana rakstošā roka ir līdzdarbojusies.

Iedomājies šādas situācijas! Tev ir jāsakrāj zīmodziņi, lai saņemtu bezmaksas automazgāšanu. Vai izvēlēsies kuponu ar desmit lodziņiem, kurā jau ir iespiesti divi zīmogi, bet astoņi vēl jāsakrāj, vai tādu, kurā arī ir jāsakrāj astoņi zīmodziņi, taču šādi " bonusa lauciņi" nav? Atceries - jebkurā gadījumā jākrāj ir astoņi zīmodziņi! Esi uztaisījis papīra pūķi, taču papīra pūķus ir uztaisījuši arī profesionāli mākslinieki. Vai piedalīsies sava papīra pūķa simboliskā izsolē, lai īpašumā iegūtu pats savu veikto darbu, vai mēģināsi nopirkt profesionāļu darbu? Riskēšu apgalvot, ka abās situācijās izvēlēsies pirmo variantu. Un vēl divas situācijas. Jāsameklē, kas ir trešais termodinamikas likums. Vai dzirdu gandrīz vai vienbalsīgu kori sakām, ka vērsi vaļā Google meklētāju, lai tajā ierakstītu šos trīs vārdus? Bingo! Vai kā galveno uzticamo informācijas avotu izmantosi pirmo atrasto ierakstu, proti, Vikipēdijas rakstu? Šajā brīdī žetons pienākas grāmatas   Hooked: How to Build ...

Pavisam īsi pāris teikumos šo rakstu par nupat Londonā izglītības un tehnoloģiju izstādē BETT show 2014 pavadītajām dienām varētu izteikt šādi: nekas vairs mani nepārsteidz, jo tehnoloģijas izglītības sistēmā ir ienākušas uz palikšanu. Šogad izpalika "wow!" momenta, jo šķita, ka visi ikdienišķie risinājumi ir arī mācību vidē, tādējādi teju vairs nav robežas starp skolēna dzīvi skolas vidē un mājās. Tad nu šeit manas septiņas atziņas no šīgada izstādes un beigās kāds secinājums ar skatu nākotnē.

Ir drudžainās dienas pirms Ziemassvētkiem, kad cilvēki arvien vairāk laika pavada sasvīduši kondicionētās telpās, meklējot dāvanu radiem un draugiem un kādu nieciņu kolēģiem vai vienkārši kādam, kas ir jāapsveic pienākuma pēc. Un tūlīt, tūlīt būs tās saspringtās stundas, kad ne tikai būs jāsteidz dāvanas saiņot, pīle šmorēt un pīrāgi cept, bet jādomā par dzejolīšiem, ko noskaitīt pie eglītes, pašam dāvanu saņemot, vai jāmēģina atcerēties kas piemērots, ko nosūtīt īsziņā draugam. Atpazīsti situāciju? Šis gads solās būt krietni labāks!

Es lasu, tu lasi, mēs esam daudzi, kas joprojām lasām dažādas grāmatas dažādos formātos. Pagājušajā nedēļā - 6. augustā - tika izdota Džeisona Merkoski ( Jason Merkoski ) grāmata  Burning the Page: the eBook Revolution and the Future of Reading . Šo grāmatu starp visām citām vērts pamanīt tāpēc vien, ka tās autors ir viens no slavenās Kindle tēviem. Taču grāmata nav tikai par Kindli, e-lasītājiem un e-grāmatām kā tādām. Šis ir kā ceļojums e-grāmatu industrijas aizkulisēs un digitālās kultūras straujajā ikdienā, kas maina lasīšanas paradumus un uzdod arvien vairāk (neatbildamu?) jautājumu.

Redz', ja cilvēks ļaujas darbu, ideju un notikumu straumei, tad var gadīties tā, kā gadījās man, proti, iepeldēju tehnoloģiju vīru un dažu sievu burziņā, ko organizēja mobilo sakaru citādā kompānija   Bite  (paldies par ielūgumu Bites Ilzei). Vai es zināju, par ko būs tikšanās? Nē. Vai es nojautu, par ko būs tikšanās? Itin nemaz. Vai es vismaz pieņēmu , par ko varētu būt tikšanās, ja jau tiku sameklēta? Vienīgā man ticamā aizdoma varēja būt par to, ka ir radīts kaut kas ar izglītību un tehnoloģijām saistīts, jo tieši tas ir mans lauciņš. Nope, toties tagad esmu varen gudra par HD Voice un Bites megaprieku kontroles rīku. Bez ironijas!

Foto no BETT 2013 Šopēcpusdien, braucot no darba kopā ar saviem pusaudžiem, 16-gadīgā meita 12-gadīgajam brālim teica šādus vārdus: "Man vieglāk ir ar tevi sarunāties angļu valodā." Pasmaidīju un nodomāju par deja vu , jo tieši par to pirms pāris stundām runājām darbā sanāksmē, proti, mūsdienu pusaudži bieži vien savā starpā - gan ģimenē, gan draugu lokā - sazinās angļu valodā, jo šī valoda arvien vairāk sāk dominēt viņu vidē.