Trolejbuss

Redz', ja cilvēks ļaujas darbu, ideju un notikumu straumei, tad var gadīties tā, kā gadījās man, proti, iepeldēju tehnoloģiju vīru un dažu sievu burziņā, ko organizēja mobilo sakaru citādā kompānija   Bite  (paldies par ielūgumu Bites Ilzei). Vai es zināju, par ko būs tikšanās? Nē. Vai es nojautu, par ko būs tikšanās? Itin nemaz. Vai es vismaz pieņēmu , par ko varētu būt tikšanās, ja jau tiku sameklēta? Vienīgā man ticamā aizdoma varēja būt par to, ka ir radīts kaut kas ar izglītību un tehnoloģijām saistīts, jo tieši tas ir mans lauciņš. Nope, toties tagad esmu varen gudra par HD Voice un Bites megaprieku kontroles rīku. Bez ironijas!

Pagājušajā nedēļā darba komandējums mani aizveda uz tik tālu un diezgan eksotisku zemi kā Serbija. Zemei jau nav ne vainas, tomēr tā raisīja gana daudz vielas pārdomām. 1. Ierašanās. Pārsvarā man ir bijušas tikšanās ar Rietum- un Ziemeļeiropas valstu iedzīvotājiem, tāpēc dienvidnieku kultūra, mentalitāte un uzvedība mani neaizrauj. Kopš pagājušā gada aprīlī piedzīvotā diezgan murgainā ceļojuma, kuru izraisīja slavenais Islandes vulkāns ar neizrunājamo nosaukumu, četru garu dienu garumā ceļojot no Stambulas cauri Belgradai, Budapeštai un Varšavai uz Rīgu, biju paspējusi aizmirst dienvidnieku uzmācību, taču Belgradas lidostā, trešdienas pusdienlaikā gaidot autobusu uz centru, izbaudījām gan taksometru šoferu aicinājumus pārvietoties ar viņu transporta līdzekli, gan arī lūgumus ziedot naudiņu it kā labdarības organizāciju vajadzībām. 2. Autobuss. Tas šķita mazliet labāks par karieti, kas grebta no ķirbja, tomēr vienalga atgādināja 20. gs. 50. gadu braucamrīku. Līdz šim vēl nekad ...