Trolejbuss

Draugi un kolēģi, padzirdējuši, ka šoreiz rudens brīvlaikā esam ieplānojuši iepazīt Parīzi, nemierīgi trinas un ik pa brītiņam ievaicājas, vai tad tiešām šoreiz nesekos pirmsceļojuma piezīmes jeb ieskats plānos. Nu ko, pagājušā gada ieraksti par gatavošanos brīvdienām Romā laikam dažam labam deva iedvesmu savam ceļojumam, tāpēc būs vien jāpaver priekšskars arī uz Parīzes brīvdienām.

Ceļošanai ar automašīna ir vairākas priekšrocības arī tajos gadījumos, kad braucieni ir pagari un iestiepjas nakts melnumā. Manuprāt, vislabākais ir tas, ka braucēji var relatīvi brīvi plānot laiku un maršrutu. Lūk, tas tad arī bija galvenais iemesls, kāpēc atpakaļceļš no komandējuma Gdaņskā mums ar kolēģi novirzījās nedaudz uz dienvidiem, lai apskatītu pasaulē lielāko ķieģeļu pili -  Malborkas pili . Ir vērts, iesaku visiem, kuriem interesē senatne.

Domāju, ka nebūs melots, ja apgalvošu, ka katrs grāmattārps itin bieži ir iedomājies par autoriem, kas stāv aiz literārā darba varoņiem, un prātojis, kādi viņi ir ikdienā, kā runā, ko ēd, kā raksta, kā izvēlas sižetu darbiem, kā raksta savus darbus. Kad saņēmu uzaicinājumu kopā ar citiem rakstošajiem lasītmīļiem tikties ar dāņu detektīvstāstu autoru Jusi Adleru-Olsenu, ne minūti nevilcinoties piekritu, un tagad varu apgalvot, ka šis rakstnieks ir viena no harismātiskākajām personībām, ko jebkad esmu satikusi.

Runāšu daudzskaitlī. Ikdienā mūs pavada tik daudzi pašpārmetumi: nevajadzēja ēst to trešo šokolādes gabaliņu, nevajadzēja uz mājām nest darba darbus, vajadzēja pavingrot, vajadzēja piezvanīt draudzenei,  vajadzēja ēst veselīgāk, nevajadzēja tik strupi atbildēt kolēģim un tā joprojām. Starp visiem "vajadzēja/nevajadzēja" ir cenšanās iederēties 21. gadsimta veiksmīgajos un perfektajos, jo šis laikmets nevēlas niekoties ar viduvējībām. Šķiet likumsakarīgi, ka pēdējās nedēļās ar vairākiem draugiem/paziņām esam runājuši par to, kā atrast motivāciju ikdienai, ja pasaule prasa no mums katra tik daudz. Atbilde? 

Detektīvliteratūra ir viens no pateicīgākajiem žanriem, kas glābj no garlaicības drūmos rudens vakaros, dziļos sniegos, aukstās vasarās un lietainos pavasaros. Vārdsakot, tās ir grāmatas, pēc kurām roka var stiepties cauru gadu, tām nav laika un telpas noilguma, jo Agata Kristi un Arturs Konans Doils arī 21. gadsimtā tiek lasīti ar tādu pašu aizrautību kā šim laikam piederošie Stīgs Lārsons  un mans jaunatklājums  Jusi Adlers-Olsens . Tieši šī dāņu spalvas meistara sarakstītais darbs  Fazānu slepkavas  aizveda mani sešu aizraujošu stundu garā lasīšanas maratonā.

Es lasu, tu lasi, mēs esam daudzi, kas joprojām lasām dažādas grāmatas dažādos formātos. Pagājušajā nedēļā - 6. augustā - tika izdota Džeisona Merkoski ( Jason Merkoski ) grāmata  Burning the Page: the eBook Revolution and the Future of Reading . Šo grāmatu starp visām citām vērts pamanīt tāpēc vien, ka tās autors ir viens no slavenās Kindle tēviem. Taču grāmata nav tikai par Kindli, e-lasītājiem un e-grāmatām kā tādām. Šis ir kā ceļojums e-grāmatu industrijas aizkulisēs un digitālās kultūras straujajā ikdienā, kas maina lasīšanas paradumus un uzdod arvien vairāk (neatbildamu?) jautājumu.

Redz', ja cilvēks ļaujas darbu, ideju un notikumu straumei, tad var gadīties tā, kā gadījās man, proti, iepeldēju tehnoloģiju vīru un dažu sievu burziņā, ko organizēja mobilo sakaru citādā kompānija   Bite  (paldies par ielūgumu Bites Ilzei). Vai es zināju, par ko būs tikšanās? Nē. Vai es nojautu, par ko būs tikšanās? Itin nemaz. Vai es vismaz pieņēmu , par ko varētu būt tikšanās, ja jau tiku sameklēta? Vienīgā man ticamā aizdoma varēja būt par to, ka ir radīts kaut kas ar izglītību un tehnoloģijām saistīts, jo tieši tas ir mans lauciņš. Nope, toties tagad esmu varen gudra par HD Voice un Bites megaprieku kontroles rīku. Bez ironijas!