Pāriet uz galveno saturu

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Sv. Oleva baznīca
Kā jau iepriekš minēju, tad Tallina ir sadalīta vairākās automašīnu stāvēšanas zonās ar diferencētu maksu. Sākumā esam iecerējuši doties uz pilsētas vecāko daļu, tāpēc pēc informācijas zinām, ka stāvēšana šeit ir 6-8 eur stundā. Lai atrastu maksimāli tuvu autostāvvietu, izmantoju lietotni Parkopedia, kas izrādījās tiešām noderīga, jo šeit ir iespējams iegūt informāciju par dažādām stāvvietām un to izcenojumiem. Tā kā ap pilsētas veco daļu mūsu brauciena laikā notiek dažādi remontdarbi (gan ēkām, gan ceļiem), tad navigācijas noteiktajā vietā nesanāk iebraukt tieši šo šķēršļu dēļ, taču nostājamies kādā palielā stāvvietā pie tuvējās viesnīcas un lielveikala, kur stāvēšana ir 2 eur stundā vai 8 eur uz visu diennakti, ko arī izmantojām. Šie tad arī ir vienīgie tēriņi, kas divu dienu braucienā ir saistīti ar stāvēšanu Tallinā un pie citiem apskates objektiem.

Vectallina
Šķiet, ka par Vectallinā redzēto varu būt gana lakoniska un apgalvot, ka tā daudz neatšķiras no Vecrīgas. Vairākus gadsimtus senās ēkas, kas ir vairāk vai mazāk uzpucētas, šķiet teju vai identiskas abās galvaspilsētās (un laikam gan tāpat var teikt par citu Eiropas pilsētu senākajām celtnēm). Ja Rīgā zinām ēkas ar nosaukumu "Trīs brāļi", tad Tallinā ir "Trīs māsas", kas tagad ir viesnīca. Ir senatnīgās baznīcas un tūristu pūļi, kas izskrien tām cauri, fotografējot, ko nu paspēj, jo piestāt un tāpat paskatīties uz pagātni tiem laika nav. Rēvelē, kā senāk dēvēja Tallinu, ir Rātslaukums, skatu laukumi, pilsētas vārti, suvenīru tirgotāji laukumos, ceptu kastaņu smarža ieliņās, viesmīļi, kas aicināt aicina ienākt un paēst viņu krodziņos, un tūristi, tūristi, tūristi, kas no agra rīta kā izsalkušas kultūrbites spieto no objekta uz objektu. Vectallinu krustu un šķērsu izstaigājām divreiz, pusceļā mainot nosprausto maršrutu, lai vienkārši iekļautos ļaužu straumē un plūstu. Par Vectallinas apskates objektiem var izlasīt šeit, taču es teiktu, ka itin labi ir mierīgi staigāt, nesatraucoties, vai xxxx gadā celto māju redzēsim un y piemiņas plāksnei nepaiesim garām.

Kadriorgas pils un dārzs
Šķiet, ka ceļojumos mazliet savādāk nākas paskatīties uz lietām un vietām, kas ir līdzīgas arī pie mums, un tā nu bez spietojošajām tūristu grupām, kas tomēr ir raksturīgas visām vietām, kas ir must-see tūristu ceļvežos, Vectallinā mani izbrīnīja ar uzkrītoši daudzajām ēstuvēm/kafejnīcām/krodziņiem, kas piedāvā attālāku valstu virtuvi, ja var spriest pēc nosaukumiem un izkārtnēm. Pilsētas senākā daļa, manuprāt, ir īstā vieta, lai tūristi iepazītu vietējās virtuves kolorītu. Itāļu ēdieni, suši, indiešu ēdieni un vēl citu valstu garšas vecpilsētas daļā dominē pār igauņu nacionālo virtuvi. Rātslaukumā uz īstu brīdi sajutos kā austrumu zemē nonākusi, redzot, kā indiešu/pakistāniešu vīri tirgo savai kultūrai raksturīgās greznumlietas. Globalizācija? Iespējams, taču Vectallinai labāk piestāv adītie kamzoļi ar (apnicīgajiem) ziemeļbriežiem.

Japāņu dārzs
Kad  divarpus stundas esam kosmopolītisko Vectallinu baudījuši, ir laiks doties tālāk pilsētas apskatē, un tā nu nonākam pie Kadriorgas pils parka. Praktiska informācija - netālu no tenisa laukumiem ir liela stāvvieta, kurā, iztulkojot igauniski rakstīto, uzzinām, ka stāvēt bez maksas šeit var  2 stundas un 30 minūtes, tāpēc automašīnā ir jāatstāj zīmīte (vai speciāls "pulkstenis") ar apstāšanās sākumlaiku. Norādītais laiks ir pietiekams, lai ceļotāji raitā solī paspētu izstaigāt parku, tiesa, es šaubos, vai var paspēt apskatīt arī Kadriorgas pilī ierīkoto Mākslas muzeju.

Japāņu dārzs
Iemesls, kāpēc mums svarīgāk bija apskatīt parku, ir Artūra un mana vēlme redzēt pirms pieciem gadiem parkā izveidoto Japāņu dārzu. Tas atrodas gandrīz pa diagonāli aiz Kadriorgas pils parka tālākajā galā (jānoiet vismaz puskilometrs). Spēju tikai iztēloties, kāda daile mums būtu pavērusies saulainā dienā, taču arī uz dažu lietus lāšu fona dārzs izskatās iespaidīgi majestātisks. Tā ir vieta, kur prasās soliņus, lai varētu sēdēt un kaut stundas ceturksni mierīgi pārdomāt šīspasaules steigu, raugoties liegajā krūmu čabēšanā un ūdeņu vizēšanā. Te ir vieta, kur gribas palikt un uzkavēties.

Japāņu dārzs
Taču arī šim brīdim pienāk beigas, un starp fantastisko Kadriorgas pils apstādījumu labirintiem mēs atgriežamies pilsētas dunā, parkā vēl brīdi vērojot pantomīmas izrādi un apbrīnojot apstādījumu rožu reibinoši gardo smaržu. Jā, tik maz vajag cilvēka laimei!

Jegalas ūdenskritums
Pēc Kadriorgas ceļš jau ved ārpus Tallinas uz apmēram 25 km attālo Jegalas ūdenskritumu. Šis ir Igaunijas augstākais ūdenskritums, kuru noteikti ir vērts aplūkot arī vasarā, kad ūdens līmenis nav tik liels. Ūdenskritums atrodas ļoti tuvu stāvvietai. Patiesību sakot, pieejot pie tā un īsti vēl neredzot, kas mūs sagaidīs, man pirmā doma bija: pag', kas tas ir, iebrucis asfalts? Līdzās esošā brīdinājuma zīme par "briesmu zonu" liek atgriezties realitātē.

Jegalas ūdenskritums
Jegalas ūdenskritums mūsu ģimenei no visiem divās dienās apskatītajiem objektiem un vietām patika visvairāk. Tas ir iespaidīgs, tas ir varens, tas ir skaļš! Viens ir vērot šo dabas veidojumu no augšas, bet pavisam citas sajūtas rodas, nokāpjot pie tā. Tas mutuļo un puto baltas vērpetes, tas laistās kā dzintari visās nokrāsās, un kas tāds nav aprakstāms, bet pašiem piedzīvojams! Mēs nebūtu mēs, ja nevēlētos tam pieskarties, un tā ūdens spēks man vēl vairāk atsauca atmiņā kalnu ūdenskritumus un uzjundīja vēlmi nokļūt pie Niagāras. Laikam pilnai laimei varētu vien vēlēties, lai arī šajā ļoti skaistajā un sakoptajā vietā būtu kāds piknika galdiņš, kur piesēst ceļotājiem.

Paides cietoksnis un tornis
Visbeidzot jau vēlīnā pēcpusdienā dodamies Latvijas virzienā caur Paidi, kur iecerēts apskatīt cietoksni. Šīs vietas apskate ir gana spontāna un iepriekš neplānota, taču nevēlējāmies mājās braukt pa ceļu, kas jau bija redzēts. Paide atrodas aptuveni 90 km no Tallinas. Ja Pērnava-Tallina ceļš bija mežains un manījām pat sēņotājus, tad šis ceļš ir klajāks un mežu vietā vairāk var redzēt labības laukus. Paides Vaļņa tornim un cietoksnim ir jāatrodas pilsētas centrā, taču te gan mazliet pariņķojām un pamaldījāmies, jo piektdienas vēlā pēcpusdienā tas, kas dēvējams par "pilsētas centru", bija pagalam tukšs. Kārtējo reizi bijām vienīgie cilvēki šajos objektos, jo pāris vietējie puiši skraidīja, telefonos ķerot pokemonus. Taču varu teikt, ka arī šeit ceļotājiem ir vērts piestāt, lai apskatītu cita gadsimta celtni, un es pati nespēju vien beigt brīnīties, kā 13. gadsimtā varēja uzcelt šos augstos torņus bez ceļamkrāniem. Klusa, jauka, mierīga un sakopta vide, turklāt šī būtu paradīzes vieta arī ģimenēm ar maziem bērniem, jo aiz cietokšņa ir iekārtots paliels un daudzveidīgs bērnu rotaļlaukums.

Pantomīma Kadriorga parkā
Pēc Paides drīz vien uz šosejas sākas remontdarbu ierobežojumi vairāk nekā 20 km garumā, bet gribētos ticēt, ka nākamajā Igaunijas apceļošanas reizē viss jau būs perfektā kārtībā. Jo tuvāk braucam Latvijas robežai, jo vairāk parādās automašīnas-skrējēji. Mēs esam patīkama noguruma eiforijā un vēlamies izbaudīt katru mirkli, tāpēc Latvijas pusē vēl dziļā krēslā piestājam, lai aplūkotu jūru no Vitrupes puses. Mūsu sarunas raisās ne tikai par īsā brauciena mīļākajām vietām, bet par nākamajiem iespējamajiem maršrutiem. Ir skaidrs, ka Igaunijā ir vēl daudz brīnišķīgu vietu, ko gribam redzēt, un kas zina, cik ilgs laiks paies, līdz ausim kājas jauniem piedzīvojumiem. Šoreiz divu dienu īsā izbraucienā ir nobraukti 780 km, kā arī katrs esam guvuši neaizmirstamus iespaidus. Manas top 3 vietas šajā ceļojumā: Jegalas ūdenskritums, Japāņu dārzs, Telliskivi kvartāls.

Lūk, ja vēlies īsu un budžetam draudzīgu braucienu, Tallinai un tās apkārtnei ir ko piedāvāt!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...