Pāriet uz galveno saturu

Dubļi, dubļi, ledus, ledus! Ballīte!

Skan fanfaras un plīvo karodziņi, un meža fejas sauc "Lai dzīvo mūsu Kori!" - apmēram tā varētu sākt pasaku par pāris dienas iepriekš aizvadīto Kori pirmo dzimšanas dienu, ja Kori būtu pasakas korgijs. Bez īstām kūkām, bet ar jaunu rotaļlietu kā torti, Kori ir kļuvusi gadu vecs suns, un nu mēnešu skaitīšanas vietā aizies gadi. Kā jau visiem bēbjiem. Savas dzimšanas dienas pievakarē Kori saņēma apsveikumu ar savas mammas foto no Fejas saimnieka, un tikai tad man kaut kā nejauši salikās kopā abu dāmu vārdi kā "korifeja". Jo kā gan citādāk sieviešu dzimtē saukt "korifejs"? Vārdsakot, Kori ir un paliek izcils suns, un paldies Fejai par šo gudro pirmdzimto bēbi un visiem zvaiģžnu stāvokļiem, kas ļāva mums satikties.

Taču tieši Kori gada jubilejas nedēļā ir sanācis tā, ka vairākas dzīvnieku patversmes savās Facebook lapās ir publicējušas ziņas par nežēlīgi un bezsirdīgi pamestiem suņiem un kaķiem, tostarp arī maziņu bēbju vecumā. Par dažus mēnešus  vecu sunīti, kas atrasts piesiets autobusa pieturā Zemgalē. Par pāris mēnešus vecu kucēnu, kurš dubļains klumpačojis viens pats pa ielu kādā pilsētā. Par sunīšiem un kaķīšiem, kuri atrasti savainoti "mētājamies" un kuru atlabšana ilgst mēnešiem. Par mīļdzīvniekiem, kuri nespēj atgūties no savu "saimnieku" radītajām traumām gan fiziski, gan psiholoģiski, un tiem, kuri patversmēs gaida Savu Cilvēku nevis dienām vai nedēļām, bet gadiem.

Es reižu reizēm, skatoties uz Kori - suņu meiteni, kuras abi vecāki ir Velsas korgiji pembroki, un Katonu - nu jau seniorkaķi, kurš kā nezināms bēbis nonāca Ulubelē un kuru adoptēja kāda ģimene, bet pēc pāris dienām esot atveduši kaķēnu atpakaļ uz patversmi, - domāju, ka viņi man šķiet laimīgi. Viņi tiek bužināti un izņurcīti. Ar viņiem spēlējas un viņiem ir savas mantas. Viņiem ir ēdienu pilni trauciņi un ēdienu vēlmju īstenošana (un mums jau kā joks no draugiem un kolēģiem skan jautājums: "Klau, kā es varu pieteikties pie tevis par mājdzīvnieku, lai dabūtu tās Kori garneles?"). Es zinu, zinu, ka tā ir normāli jābūt un tā lielākoties ir visiem mīļdzīvniekiem, taču man galvā nebeidz skanēt šīs patversmju ziņas. Suns un kaķis, un trusis, un papagailis, zivs, kāmis - ikviens mājdzīvnieks! - ir ģimene. Varbūt tiešām vienīgais risinājums būtu mājdzīvniekus atļaut turēt tikai cilvēkiem, kuri iziet speciālus kursus? Arī automašīnu atļauj vadīt pēc minimālas prasmes pierādīšanas, lai gan tas nenozīmē, ka uz ceļiem visi būtu vienlīdz labi un pieklājīgi braucēji, un arī "dzīvnieku turētāju kursi" neizslēgtu iespēju, ka kādam mīļdzīvnieks pēkšņi nekļūst par liekēdi, no kura jāatbrīvojas autobusa pieturā.
 
Bet Kori savā gada jubilejas nedēļā ir izbaudījusi kārtīgu atkusni un kārtīgu mazgāšanos katru dienu, jo pēc garajām pastaigām mājās ieveļas laimīga dubļu pika. Dubļi, dubļi, ledus, ledus, oooo, vēl arī kārtīga ūdens peļķe! Kas var būt labāks par šo sīkam korgijam! Tak slapjš un netīrs vēders ir tīrais sīkums, ja gaisā virmo pavasara smaržas un zem sniega krājumiem parādījušies kociņi, kurus nu var pārnest no vienas takas malas uz otru un asināt kā spiczīmuļus. Un šis suns zina, ka viņa var ložņāt un pētīt, grauzt un ošņāt, un mēs paskriesim, un vēl arī aiziesim ap to krūmu peles migu pameklēt, jo priecīgs suns dara priecīgus arī mūs.
 
Mana lielākā vēlēšanās, Kori gada jubilejas nedēļu aizvadot, būtu katram patversmju dzīvnieciņam satikt Savu Cilvēku, kurš pieņemtu, ka nav divu vienādu suņu, kaķu vai citu mīļdzīvnieku, katram ir savas labās un sliktās dienas, niķi un stiķi, bet viņi visi ir mūsu ģimene. Viss, eju sabužināt Kori un Katonu! 




Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...