Nebaidies, lasi vien tālāk, LHC nav kāda aizliegtā apreibinošā viela, bet gan Large Hadron Collider jeb latvju mēlē lielais hadronu pretkūļu paātrinātājs (jeb lielais hadronu kolaiders), kas atrodas Eiropas kodolpētījumu centrā CERN. Tunelis ir Francijas un Šveices teritorijā, atrodas aptuveni 100 m dziļumā un ir gandrīz 27 km garš. Vai esmu tur bijusi? Nē? Vai gribētu? Jā. Vai mana sajūsma par LHC ir pamatota? Jā!
Katru gadu Frankfurtes grāmaizstādē var novērot (šogad tā notika no 12. oktobra līdz 16. oktobrim), ka izstādē arvien aktīvāk "iespraucas" lietas, kurām pēc definīcijas tur nevajadzētu būt. Jau pierasta ir e-lasītāju un dažādu citu ierīču klātbūtne, tad nu šogad visā godībā 4.2. hallē, kas arvien aktīvāk paliek par izglītības tehnoloģiju mājvietu, varēja vērot milzīgo LHC veltīto stendu.
Esmu pilnīgi aptrakusi, bet sev neko nevaru padarīt, jo šādas pieaugušo "rotaļlietas" mani uzrunā tikpat sirsnīgi kā laba grāmata un gards ēdiens, tāpēc trīs dienas pēc kārtas mani ceļi ļoti apzināti veda uz LHC stendu.
Tur milzīgos ekrānos varēja vērot gan pasaules karti ar darbu plūsmu saistībā ar LHC (vienā foto piefiksēju, ka paralēli notiek 177083 darbi ar ātrumu 8,18 GiB/sec), gan pašu hadronu kūli,
gan tiešsaistes darbus laboratorijās.
Paralēli ikviens interesents varēja iepazīties ar nelielu izglītojošu ekspozīciju par Lielo Sprādzienu (nē, un šīs nav lielogu mellenes!).
Esmu filologs, un fizikā lietotie termini man ir tumša bilde, taču par CERN pētījumiem interesējos gan. Galu galā noskaidrojās, kāpēc LHC bija ieņēmis tik cienījamu vietu, proti, tika izdota šī centra vadītāja grāmata. Un kāpēc gan vēl lieku reizi nepievērst uzmanību zinātnei, turklāt to darīt tik aizraujošā un uzskatāmā veidā? Ja es biju sajūsmā aizgrābta, tad kāpēc lai līdzīgi nejustos citi, kas redzēja šo "monstru"? Jāatgādina, ka Frankfurtes grāmatizstāde ir lielākā šāda veida izstāde pasaulē, to apmeklē vairāk nekā 200 000 preofesionāļu/grāmattārpu/slepeno un atklāto aģentu no visas pasaules.
Kopsavilkums: Frankfurtes grāmatizstāde 2011 mani samierināja ar Islandes vulkānu (par to bija vakardienas rakstā) un lieku reizi lika notraukt skumju asaru par Latvijas zinātnes ne-cilvēciski dziļo bezdibeni, t.i., homo vulgaris nepieejamību zinātnei. Jā, mums ir meteo lapa, kurā var redzēt grādus vairākās Latvijas pilsētās vairākas reizes diennaktī noteiktās stundās. Bet kāpēc šādi grādu mērījumi nevarētu būt "šeit un tagad" jeb tiešsaistē? Un redzēt, ka tieši pašlaik no Liepājas puses, piemēram, virzās aizdomīgi tumši negaisa mākoņi? C'mon, vai tad 21. gadsimta otrajā desmitgadē mūžīgi aizbildināsimies ar krīzes situācijām, grašu budžetu, cilvēkresursu trūkumiem, nelabvēlīgu zvaigžņu stāvokli, kaimiņu Janku vai ko citu tikpat muļķīgu? Tā vietā, lai vienreiz sapulcinātu kopā ideju ģeneratorus un radītu kaut ko ikvienam interesentam zinātniski aizraujošu, mēs kā sūnciemieši-pirmziemnieki ieplešam acis, redzot ko lielisku, bet dabisku. Kad jaukajai Irbenes radioteleskopa gidei jautāju par kādu vietni, kur varētu redzēt teleskopa paveikto, viņa plātīja rokas, bet piekrita manam ierosinājumam, ka būtu jauki, ja ikviens interesents saprotamā valodā varētu apskatīt teleskopa savāktos datus ar nelielu aprakstu. Mums Latvijā ir viens no lielākajiem pasaules radioteleskopiem, taču ne mazākās ticamības, ka tas "monstriņš" tiešām ir spējīgs uzmanīt kosmiskos atkritumus un Saules aktivitāti (tāda ir RT-32 misija). Bet varbūt tomēr ticamības radīšanai pietiktu ar pārdesmit tūkstošiem latu, nevis miljoniem, kas radītu robu valsts neesošajā budžetā, taču vienlaikus visi, bet jo īpaši zinātkārie, būtu laimīgi un pārlaimīgi? Varbūt vēl nav par vēlu to pārdomāt?
Bet Frankfurtē bija vēl ko redzēt:)
Komentāri
Ierakstīt komentāru