Pāriet uz galveno saturu

Kāpēc man patīk muzeji Londonā?

Lai gan uz izglītības un tehnoloģiju izstādi BETT'2012 devāmies rikšiem un Londonā bijām tikai trīs dienas, tas neatturēja no nepārvaramā kārdinājumam vēlreiz doties uz Dabas vēstures muzeju (Natural History Museum) un Zinātnes muzeju (Science Museum). Šajos muzejos biju jau bijusi pirms piecarpus gadiem kopā ar ģimeni, nu tos aulekšiem apskatīju kopā ar kolēģiem. 

Es mīlu Londonu ar visiem tās ļaužu pūļiem ne tikai dēļ grāmatnīcām (jo īpaši dēļ milzīgajiem Waterstones), bet arī muzejiem. Jau 2006. gadā abos muzejos no sajūsmas gribējās spiegt un kliegt gluži kā abiem bērniem. Arī es darbojos līdz ar viņiem, grozot ūdens krānu un veidojot upes gultni, rokot no smiltīm dinozaurus (un pēc tam vēl dabūju sertifikātu ar sev atbilstošo dino), spiedu vienu pogu un raustīju kloķīti šo un arī to. Man patīk, ka muzejs ir domāts apmeklētājam, kurš uz eksponātiem var skatīties ne tikai "gara acīm", bet arī praktiski ņemt un darboties.
Šoreiz bija līdzīgi (un paldies arī maniem zinātkārajiem ceļabiedriem!), jo divās pēcpusdienās spējām vien apskatīt sesto daļu no katra muzeja, ne vairāk. Nekas nav mainījies - es joprojām gribu visu redzēt, visu zināt, visam, kam vien ir atļauts, pieskarties un pamēģināt! Vai man ir vispār jāpiebilst, ka bijām abos muzejos līdz pat to slēgšanai ciet?

Protams, ir mainījušās ekspozīcijas, un šoreiz man jāsaka, ka lielāka sajūsma bija par Zinātnes muzeju, kuru papildina vairākas patiešām interaktīvas ekspozīcijas, kurās skatītājs/apmeklētājs tiek aktīvi iesaistīts.
Tās ir gan interaktīvas spēles (es "rotaļājos" ar morālām vērtībām, proti, vai es uz sliedēm mestu akmeni, lai glābtu piecus cilvēkus, ja sestajam tāpat būtu jāiet bojā, kā arī trīs lāčiem palīdzēju atklāt to, kas ir ēdis no viņu šķīvīšiem), gan visi četri spēlējām lielu galda spēli, "dzenājot" asins ķermenīšus.

Dabas vēstures muzejā nepārspējamais hits ir došanās iekšā Visuma dzīlēs!!! To nevar aprakstīt, to es varu tikai vēlēt piedzīvot ikvienam.

Tikpat liela mana sajūsma ir par dinozauru ekspozīciju, lai gan tā pamatā nav mainīta.

Interesants novērojums, kas nemainījās no pirmās šo muzeju apmeklējumu reizes - te ir ļoti daudz bērnu un jauniešu, kas staigā un pēta eksponātus. Paši nāk un skatās. Draugu burziņš muzejā - vai tas nebūtu jauki arī Latvijā?
Šie muzeji ir ne tikai patiešām domāti apmeklētājiem, kuriem interesē zinātne, bet ir arī bez maksas! Jā, ikviens var atstāt ziedojumus, un es domāju, ka tas ir jādara ikvienam, kas tos ir izstaigājis, jo mārciņa vai piecas - tas ir tā vērts! Ja es dzīvotu Londonā, tad šajos muzejos pavadītu teju katru brīvo brīdi. Neviena tehnoloģija man vēl nav aizstājusi to prieku, ko gūstu, praktiski darbojoties muzeja "izrakumos" ar eksponātiem, kas domāti patiesai zinātkāres remdēšanai. Cik gan skaļi būtu jākliedz, lai Latvijā arī tādas iespējas būtu?

Komentāri

  1. Kliegšana nelīdzēs. Tam vajag naudu. Daudz naudas. Mūsējie muzejnieki jau arī dara, ko var, bet viņu un angļu iespējas ir pārāk atšķirīgas.

    AtbildētDzēst
  2. Paldies par komentāru, Lasītāja! Ir gan jākliedz, lai 1) valsts vispār sāktu risināt muzeju finansējumu jautājumu; 2) muzeji paši sāktu aktīvi domāt, kā ar esošajiem resursiem (gan finansiālajiem, gan cilvēkresursiem) radītu interesi ikvienam atgriezties muzejā; 3) ir arī tādas lietas, ko var veikt ar izdomu un minimāliem ieguldījumiem. Ir mums daudz mednieku un meža zvēru, bet cik muzejos ir iespēja atvērt slepenas durtiņas un pataustīt lapsas kažoku un salīdzināt to ar, piemēram, vāveres? Ir studenti, kuri veidotu kaut ko interaktīvu, par to pretī gūstot vien darba pieredzi un ierakstu savā CV. Ideja par upes gultnes veidošanu nu nemaksā ne simtus, ne tūkstošus, jo dzeltenās smiltis mūsu jūrmalā ir tonnām, ūdens krāns nemaksā vairāk par 10 latiem, atliktu vien sameklēt stikla trauku un izdomāt, kā dabūt tekošu ūdeni, bet bērniem uzreiz būtu skaidrs, kā tad veidojas upes gultne, bet tas savukārt vispār raisa interese par zinātni. Domāju,ka mūsu valstī atrunāties ar naudas trūkumu ir modes lieta, jo lielā daļā gadījumu ir vajadzīgs vien entuziasms un vēlme darboties radoši.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav