Pāriet uz galveno saturu

Klavierspēle ar kājām

Akadēmiskās mūzikas pazinēji saka, ka Latvijā ir viens koris, kura skanējums ir jādzird ikvienam, un tas esot Latvijas Radio koris. Tad nu visbeidzot piektdienā, 24. februārī, arī es tapu uzaicināta uz šī kora koncertu, turklāt īpašu - Johannesa Brāmsa "Vācu rekviēma" unikālu atskaņojumu ar divu pianistu - Diānas Ketleres un Reiņa Zariņa - pavadījumu un divu solistu - Ingas Kalnas un Egila Siliņa - meistarīgajiem dziedājumiem. Taču kur šeit iederas klavierspēle ar kājām?


Esmu no tās darbaholiķu sugas, kuriem nepieciešama kvalitatīva, nevis kvantitatīva, atpūta ar patiešām spilgtām emocijām, iespaidiem, atmiņām. Mans laiks ir pārāk dārgs, lai to izniekotu traļi-vaļi pasākumos (ak vai, cik daudz kinofilmu un teātra izrāžu varētu ierakstīt šajā kategorijā!), tāpēc arvien vairāk sliecos par labu dārgākiem un līdz ar to arī "ekskluzīvākiem" pasākumiem, pēc kuriem nav rūgtas pēcgaršas. Man vajag, lai pasākums dzīvo manī vēl vairākas dienas pēc tā norises. Tam ir jādod spēks un jāiedvesmo. Johannesa Brāmsa "Vācu rekviēma" izpildījums Lielajā ģildē atbilda visiem šiem nosacījumiem.
Iespējams, ka viens no iemesliem, kāpēc mums ar Andri tik ļoti patika koncerts, ir tas, ka sēdējām balkona pirmajā rindā un varējām superlabi redzēt katra korista, solista, pianista mīmiku un emocijas, atskaņojot Brāmsa "Vācu rekviēmu". Lai arī pati esmu mācījusies klavierspēli un teorētiski šos emocionālos, uz skatītāju/klausītāju vērstos knifiņus pārzinu, es par pasākuma naglu uzskatu abu pianistu, bet jo īpaši Diānas Ketleres, sniegumu (turklāt viņa koncertēja savā vārda dienā!).
Vēl tagad skudriņas skrien pa ādu, atceroties un vizualizējot Ketleres virtuozo spēli! Jā, es to saucu par klavierspēli ar kājām! Viņas kājas darbojās gluži tāpat kā rokas un galva, un to nevar aprakstīt, tas vienkārši ir jāredz, cik spēcīgu emocionālo atombumbu spēj saražot augstas klases profesionālis, sniedzot neaizmirstamu baudījumu ne tikai klausītāju ausīm, bet arī skatītāju acīm (man žēl, ka tālākajās rindās sēdošajiem šādas emociju gammas ir tikai nojaušamas). Arī Zariņš neatpalika, lai gan ekspresivitātes ziņā nebija tik spožs - starp viņu un Ketleri valdīja perfekta, ar acu skatieniem panākta, saskaņa. 
Radio koris? Diriģents Kaspars Putniņš, manuprāt, ir panācis to, ka tikpat labi viņš uz skatuves varētu arī nebūt - koris ir tik profesionāli pašpietiekams, lai zinātu, ka traļi-vaļi būtu zem viņu goda. Nezinu, cik ilgi koris bija mēģinājis kopā ar solistiem un pianistiem, taču viss bija perfekti, un visi mākslinieki atradās uz vienas muzikālās stīgas. Es varu izteikt tikai lielu apbrīnu viņu profesionālajai varēšanai, taču vienlaikus šis bija ne tikai ķeksītis un iespēja atrādīties, bet patiešām arī šķita, ka visi muzicē no sirds, un emocijas ir tik patiesas kā fakts, ka rīti kļūst arvien gaišāki. Lūk, tieši to es sagaidu no ikviena pasākuma - patiesas emocijas un performanci, kas patīk pašiem izpildītājiem! Par to viņiem "Bravo!" no manis.

Lai viss nebūtu tik saldi un jauki...
Tomēr gribētos minēt divas lietas, kas, manuprāt, krietni pabojāja pacilājošo koncertu. Pirmkārt, es nesaprotu, kāpēc uz koncertiem ir jānāk slimai tautai. Vai tiešām klepojošie nevarētu savas biļetes iemainīt vai iedāvināt radiniekiem, kolēģiem vai vienkārši jebkuram citam, nevis nākt un vairāk nekā stundu citiem klātesošajiem ziņot par apgrūtinošo elpošanu vai kakla kasīšanos? Es saprotu, ka ir cilvēki, kuri uz šāda līmeņa pasākumu biļetes steidz iegādāties, tiklīdz uzzina par pasākumu, un slimību jau arī neviens neaicina un negaida, bet tomēr... Manuprāt, sēdēt koncertā un klepot ir arī necieņa pret māksliniekiem, ne tikai pārējiem klausītājiem, kuri ir sapulcējušies, lai baudītu mākslas darbu no skatuves, nevis blakussēdētāju trokšņus. 
Un otra lieta. Jā, pēc koncerta bija aplausi, ziedi solistiem un ovācijas (tiesa gan, ne tādas, kādas biju cerējusi sagaidīt šāda augstvērtīga līmeņa koncertam). Mani apbēdināja tas, ka klausītāju aplausi apklusa, pirms vēl pēdējie koristi bija nogājuši no skatuves. Skumji, patiešām skumji, ka mūsu klausītāji tā steidzas pirmie būt rindā pēc saviem mēteļiem, ka nespēj sagaidīt un ar cieņu pavadīt pēdējo koristu noejam no skatuves.
Jā, ir vēl kāds mazs sīkums - man būtu gribējies, lai arī Inga Kalna būtu līdzās uz skatuves Egilam Siliņam jau no koncerta pirmajām skaņām. Bija dīvaini skatīties, kā viens krēsls uz skatuves ilgu laiku ir tukšs, un pie sevis minēt, vai soliste vispār būs vai uzskries uz skatuves pēdējā brīdī, vai tā būs Inga Kalna vai kāda aizstājēja. Var jau saprast, ka mākslinieki ir aizņemti, noslogoti cilvēki, bet tad jau arī Egils Siliņš varēja ierasties tikai uz sava dziedājuma laiku, vai ne? Arī viņam koncerta pirmajā pusstundā nebija jādzied. 

Un pavisam noslēguma vietā.
Uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt tos kultūras pasākumus, kas mani ir iedvesmojuši ilgākam laikam un kurus gribas atcerēties atkal un atkal. Lūk, šis tad ir viens no tiem, kas nelika vilties un sniedza emocijas, kas tik ļoti nepieciešamas, lai atkal mestos darba maratonā. Vislielākā pateicība par profesionālo  patiesumu izpildītājiem! Un es noteikti zinu, ka nākamreiz es baudīšu Radio kori, izpildot "Kara dabu"! Taču līdz tam man vēl būs džeza starpbrīdis:)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.