Palasīsim Frankenšteinu?

Kad aprīļa pašās beigās (27.04.) lasīju the Guardian grāmatu aprakstus, uzķēros uz jaunradīto Frankenšteinu. Esmu no tiem cilvēkiem, kas netērē naudu aplikācijām, bet šis te gabals tika nodēvēts par "interactive fiction", tāpēc ļāvos impulsīvam pirkumam (tiesa, tikai nepilni Ls 3) un... aizrāvos ar šo monstru gluži kā bērns, saņemot jaunu rotaļlietu. Kas tad šajā teju 200 gadus atpakaļ uzrakstītajā darbā ir tik interesants?

Sākšu ar to, ka Mērijas Šellijas darbs "Frankenšteins" ir starp tiem, kas man ir visvairāk likuši domāt. Pirmkārt, tas ir katra "angļa" obligātās literatūras sarakstā, studējot LU. Otrkārt, šis bija viens no darbiem, kuru izmantoju pirms gadiem pieciem doktorantūras programmas ietvaros, vadot lekciju topošajiem angļu filologiem par tematu "Fakti un fikcija". Treškārt, darbs ir tik daudzslāņains, ka to var analizēt gan literatūrzinātnieki, humānisti un citu smalku sfēru zinātāji. Ceturtkārt, darba tapšana ir leģendām apvīta (galu galā jāatceras, ka darba autore ir jauka un jauna 19. gadsimta dāma). Piektkārt, es brīnos, kā šis darbs nav goda vietā starp mūsdienu pasaules aizraušanos ar visu ko mistisku, pārdabisku, spokainu, šausminošu, skurbinošu, jo pēc būtības Frankenšteins ir daudz modernāks nekā visi "izdzīvošanas un transformēšanās šovi" mūsdienu literatūrā. Ar vienu piebildi - Šellijas Frankenšteinam tūlīt apritēs 200 gadi.

Tiktāl par manām līdzšinējām attiecībām ar šo monstru. Tālāk jau par pašu aplikāciju, kuras iegāde no App Store ir easy-peasy - nepaspēj i nošķaudīties, kad brūnganā ikoniņa ar monstrozo tēlu ir uz iPhone. Un es klusībā iekliedzos "Wow!". Goda vārds! Es esmu īsts grāmattārps, bet šīs aplikācijas izstrādātāji (Profile Books un Inkle) ir pacentušies, jo šī nav vienkārša aplikācija, bet 2in1 - aplikācija un grāmata. Tā ir senatnīgi brūnpelēkos toņos ieturēta, skrecelīgi pergamentīgi apdedzināta, pārpilna veciem foto, gravīrām, zīmējumiem, skaņas efektiem, vārdsakot, kā no divus gadsimtus senas pagātnes izvilkta relikvija.

Jau pirmajā "lapā" ir rakstīts, ka šis ir "Frankenstein by Dave Morris based on the novel by Mary Shelley". Ko tas nozīmē? Tikai to, ka tagad sāksies pats aizraujošākais, proti, katrs lasītājs pats kļūst par stāsta veidotāju! Katrā nodaļā ik pēc rindkopas/dažām rindkopām ekrāna apakšmalā ir kāds teikums (vai jautājums) no teksta un divi iespējamie stāsta turpinājumi. Šajā brīdī lapu nav iespējams pāršķirt/tekstā tikt uz priekšu. Noklikšķinot uz vienas no iespējām, es izvēlos stāsta turpinājumu - automātiski tiek piemeklēts atbilstošais fragments. Piemērs? Lūk, radot briesmoņa seju, ir jāizvēlas "ceļš" šādam teikumam: "This one has a noble brow" no "Here is a beautiful woman" vai "This fellow has the face of a brute". Es izvēlējos par skaisto sievieti. Tādējādi es pati "lasu" savu Frankenšteina versiju. Radu pati savu monstru. Starp citu,  pret savu "monstru" jāizturas gana atbildīgi, tas ir, ja reiz viens no "ceļiem" ir izvēlēts, tad atpakaļceļa nav (reset/back/undo vai kas cits) - otru variantu varēsi izlasīt/izmēģināt tikai tad, kad būsi vienreiz visu stāstu "izceļojis" līdz galam. 

Ne velti es uzsvēru, ka šī nav parasta aplikācija vai "plika" e-grāmata. Sadaļā "Extras" ir divas interesantas fīčas, proti, lasītājs var 1) izlasīt visu oriģinālo Mērijas Šellijas darbu " Frankenstein or The Modern Prometheus", bet 2)  "The Art of Frankenstein" - aplūkot gravīras, zīmējumus, kartes, kas redzami šajā "darbā". Pievienotā kultūrvērtība:)

Kāpēc šādas e-grāmatas/aplikācijas ir tik populāras (vēl ne pie mums, bet Rietumos)? Pirmkārt, ikviens var iesaistīties/līdzdarboties stāsta veidošanā, tā nav tikai pasīva lasīšana. It kā ietekmējot notikumu gaitu (jo skaidrs, ka no divām iespējām tāpat viena ir "ieprogrammēta" kā mana izvēle), es jūtos vairāk kā viena no varonēm, kas darbojas  "Frankenšteinā" aprakstītajos notikumos.  Muļķīgi, bet pat man - tomēr tak' filologam pēc papīriem! - šķiet, ka es ietekmēju stāsta gaitu! Te nu visa cieņa Morisam - šīs versijas autoram, vīram, kurš Oksfordas universitātē ir studējis fiziku, strādājis Microsoft un nāk no videospēļu veidotāju aprindām. Starp citu, pateicības vārdu rindās viņš pats uzsver, ka šī ir grāmata: "tikai šī ir grāmata, kurā ir dažas tādas iezīmes, kas nebūtu patikušas Čoseram, tas arī viss". Tiem, kas piemirsuši: Džefrijs Čosers tiek uzskatīts par angļu literatūras senci; viņš sarakstījis "Kenterberijas stāstus".

Šajā rakstā vari izlasīt vēl virkni interesantu tendenču un secinājumu par to, kas tad pašlaik notiek lasīšanas "dīķī" (es apzināti nesaku "grāmatu" vai "e-grāmatu", jo šie vārdi neraksturo tās vides/mijiedarbības, kurās notiek lasīšana). Sākot no manis jau iepriekš pieminētā fakta, ka 2011. gadā Lielbritānijā e-grāmatu pārdošanas apjomi pieauguši par 366 %, līdz domai, ka bērni nečamda "Trīs sivēntiņus" grāmatā, bet gan kādā i-ierīcē. Nu ko tu padarīsi? Pārfrāzējot: cīnīsies ar vējdzirnavām kā tāds pustrakais gadsimtā, kad jebkura maluma miltus tev var pievest uz mājām? Vai tomēr mums nav jāpriecājas, ka bērni lasa un pēta (vai tie būtu interaktīvi sivēntiņi vai komiksi un Gregi) un lasa pieaugušie (vai tas būtu Pottermore fenomens vai "pretējā krasta Roulingas" -  veiksmīgās amerikāņu Pelnrušķītes - self-publishing vampīrstāstu miljonāres darbi), jo lasīšana ir prāta kustināšana? Lasīšanas procesā iesaistītā smadzeņu darbība taču nemainās, ja pergamenta rulli aizstājam ar skārienjutīgu ekrānu, vai ne? Es palieku pie šīs atziņas.