Pāriet uz galveno saturu

Nevienam nevajadzīgi inženieri-konstruktori, dienesta aitusuns komisārs Peksis un citi "tipiņi"


Reiz solījos nekad neizteikties par latviešu autoru darbiem, taču, izlasot Arno Jundzes sarakstīto Gardo vistiņu nedēļa, nolēmu šo "nekad" neievērot. Iemesls? Grāmatas apakšvirsrakstā minētie "Septiņi bandītu laika stāstiņi" ir gana trāpīgi aprakstīti pagājušā gadsimta 90. gadu notikumi, kas notika/būtu varējuši notikt tieši tā, kā Jundze tos attēlo. Tā ir mūsu nesenā pagātne, kas šķiet jau tik tālu esam, ka, skatīta ar padsmit gadu noilgumu, tā vien prasās pēc iesaukšanās: "Ak tu, mī un žē! Vai tiešām mēs to visu pieredzējām?".
 
"Gardo vistiņu nedēļā" septiņos stāstos sastopami gana kolorīti personāži: mākslinieks autodidakts Dragomirs Kampariņš, dienesta aitusuns komisārs Peksis, studente ar lielām nākotnes cerībām Sanita, neveiksminieks un nevienam nevajadzīgais inženieris-konstruktors Augusts Bočs, pelēkā pele latviešu valodas skolotāja Minna Kārkls, finansu mahinācijās rūdījusies bankas darbiniece Ella un vēl virkne mūsu laikabiedru, lai cauri līķu kaudzēm, mīļāko gultām, shēmām un mahinācijām radītu divas desmitgades senus notikumus, kurus atceras visi, izņemot mūsu šajā gadsimtā dzimušie bērni. Living history, tā teikt. 

Paši labi atceramies, kā Atmodas sākumā cilvēki "mainīja kažokus", no pārliecinātiem komunistiem pēkšņi kļūstot par dedzīgiem patriotiem, kā ziņās nereti dzirdējām par pazudušiem pastniekiem pensiju izmaksu dienās, par meičām, kas copē bagātos vīrus, kuri savukārt kāš savas sievas ar stāžu, par finanšu piramīdu sabrukšanu kā vēja pūstiem kāršu namiņiem, un vēl, un vēl, un vēl. Jundze raksta par 1993. gada 5. martu - lata ieviešanu, kad "stulbas reformas sekoja cita citai" (46. lpp.), un atgādina, ka "deviņdesmito gadu sākumā tie bandīti, kam pietika smadzeņu pelēko šūnu, pārkvalificējās par biznesmeņiem" (53. lpp.). Mēs to visu atceramies un ticam, ka tieši tā arī viss notika, vai ne?

Grāmatas autors Arno Jundze, būdams profesionāls literāts, nav žēlojis visus latviešu valodā pieejamos izteiksmes līdzekļus, lai radītu teju vai autentisku 90.gadu ainu. Viegla ironija virmo no katras stāstiņa lappuses. "Komisārs Peksis" ir nepārprotama atsauce uz tālaika populāro seriālu, kurā darbojās policijas suns Reksis (it kā suņiem citu vārdu nebūtu!). Manuprāt, tikai smalks literatūrzinātnieks vēstījumā var ievīt savu bagāto zināšanu kravu un personisku viedokli, piemēram, "(..) pēc iepirkšanās Kampariņš nesteidzīgā gaitā, laiski šūpojot dermatīna portfelīti, devies garām Nacionālajai operai pa Dainu tēva Krišjāņa Barona vārdā nosaukto ielu Nacionālās bibliotēkas virzienā, kurai gan nezin kāpēc tika atņemts rakstnieka Viļa Lāča vārds" (17. lpp.). Savīt Minnas Kārkls, Gerdas Rozenbergas un Aspazijas vārdus vienā stāstā arī ir literatūrzinātnieka cienīgs meistarstiķis!

Grāmatu izlasīju stundas laikā, tā ir tikai 134. lpp. plāna. Gluži tāpat kā Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda, tā tiek izlasīta vienā elpas vilcienā, jo pēc būtības ir līdzīga veida literatūra, kas paredzēta viena vakara atslodzei. Tā nav hronika, detektīvstāsts vai humoreska. To līdz kaulam izpratīs tikai šo laiku pieredzējušie.

Tagad, redzot sakoptas privātmājas ar košumkrūmiem, ikreiz nodomāšu, vai tie neslēpj kādu skeletu, kuram nav bijis vietas saimnieku skapī...

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.