Pāriet uz galveno saturu

Vienkārši par ilgām

Ir vienkārši ceturtdienas vakars pārsimts un vēl mazliet kilometru attālumā no mājām, vienas stundas lidojuma "pūtienā". Ir naksnīga pilsēta, ērta gulta, iTunes ar ambient, lounge un džeza mūziku, viegla saaukstēšanās un nepārvaramas ilgas... pēc kalniem un brīvības.

Ar kalniem "saslimu" tajā tālajā 1993. gadā, kad pirmo reizi nokļuvu Anglijā. Lake District man vēl tagad acu priekšā kā pasaka, kas rada nepārvaramu vēlmi atgriezties un atgriezties. Ezeri, laivas, jahtas un jahtiņas, kalni un aitas, ceļmalas krogi un viesnīcas, pasakaini gleznainie skati - es alkstu šīs brīvības sajūtas!

Es gribu lidot un sajust brīvību, zaļo zāli un varenos kalnus, kas ieskauj dzidros ezerus, kuros rotaļājas draiski vilnīši, gluži kā rotaļlietas mētājot mazos buriniekus. Es gribu būt, traukties un neapstāties. Es gribu sajust brīvību, ko dot tikai tāds varens spēks kā kalni. Es gribu būt augšā un lūkoties tālēs, kas sniedzas līdz apvārsim un vēl mazliet, vēl tikai mazliet, mazliet, mazliet tālāk. Tālāk tur augšā, kur mākoņi balti kā pūpēži maigi ieskauj zilzilo debesjumu, kas šķiet tik nereāli tālu, bet ir tepat vien ar roku aizsniedzami. Tur augšā, no kurienes paveras visas četras debespuses, bet neviena no tām nav tā īstā. Būt tur augšā, kur satiekas visas takas, kas ir visa sākums un beigas, punkts, kas ir smailes galā. Elpu aizraujoši ir vērot miglu tur kaut kur lejā, zinot, ka tur kaut kam ir jābūt, bet īsti nezini, vai tur ir tas, par ko esi domājis.

Tā ir brīvība, saplūšana ar Visvareno Kalnu, kas Dabas radīts un dod spēku un iedvesmu. Tu - cilvēks, kas esi tikai nieks. Tu, kuram ikdiena šķiet viena vienīga ellīga padarīšana, ņemoties ar pārdomām par pareizās olīveļļas izvēli, pulveri vilnas džemperiem, e-talona papildināšanu, pašpārmetumiem par kārtējo steigā apēsto bulciņu un pavirši atņemto "Sveiki!" kolēģim, nokavēto autobusu un laikā nepadarīto darbu, uz biksēm uzkritušo šokolādes traipu, dāvanu brāļameitai, aizmirsto  un sen apsolīto tikšanos ar labāko draugu, pusgadu neatkausēto ledusskapja saldētavu un vēl gogmiljonpleksām lietām... Jo tu, cilvēks, centies būt perfekts un labs, nu vismaz tik labs, lai tevi dēvētu par "diezgan labu", bet viss, ko tu gribētu, ir brīvība un lidojuma sajūta, ka esi vien tu pats - pats tāds un tik stiprs, cik vēlies vien būt.

Es gribu kalnu doto brīvības sajūtu būt. Vienkārši būt. Būt sev pašam.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav