Vienkārši par ilgām

Ir vienkārši ceturtdienas vakars pārsimts un vēl mazliet kilometru attālumā no mājām, vienas stundas lidojuma "pūtienā". Ir naksnīga pilsēta, ērta gulta, iTunes ar ambient, lounge un džeza mūziku, viegla saaukstēšanās un nepārvaramas ilgas... pēc kalniem un brīvības.

Ar kalniem "saslimu" tajā tālajā 1993. gadā, kad pirmo reizi nokļuvu Anglijā. Lake District man vēl tagad acu priekšā kā pasaka, kas rada nepārvaramu vēlmi atgriezties un atgriezties. Ezeri, laivas, jahtas un jahtiņas, kalni un aitas, ceļmalas krogi un viesnīcas, pasakaini gleznainie skati - es alkstu šīs brīvības sajūtas!

Es gribu lidot un sajust brīvību, zaļo zāli un varenos kalnus, kas ieskauj dzidros ezerus, kuros rotaļājas draiski vilnīši, gluži kā rotaļlietas mētājot mazos buriniekus. Es gribu būt, traukties un neapstāties. Es gribu sajust brīvību, ko dot tikai tāds varens spēks kā kalni. Es gribu būt augšā un lūkoties tālēs, kas sniedzas līdz apvārsim un vēl mazliet, vēl tikai mazliet, mazliet, mazliet tālāk. Tālāk tur augšā, kur mākoņi balti kā pūpēži maigi ieskauj zilzilo debesjumu, kas šķiet tik nereāli tālu, bet ir tepat vien ar roku aizsniedzami. Tur augšā, no kurienes paveras visas četras debespuses, bet neviena no tām nav tā īstā. Būt tur augšā, kur satiekas visas takas, kas ir visa sākums un beigas, punkts, kas ir smailes galā. Elpu aizraujoši ir vērot miglu tur kaut kur lejā, zinot, ka tur kaut kam ir jābūt, bet īsti nezini, vai tur ir tas, par ko esi domājis.

Tā ir brīvība, saplūšana ar Visvareno Kalnu, kas Dabas radīts un dod spēku un iedvesmu. Tu - cilvēks, kas esi tikai nieks. Tu, kuram ikdiena šķiet viena vienīga ellīga padarīšana, ņemoties ar pārdomām par pareizās olīveļļas izvēli, pulveri vilnas džemperiem, e-talona papildināšanu, pašpārmetumiem par kārtējo steigā apēsto bulciņu un pavirši atņemto "Sveiki!" kolēģim, nokavēto autobusu un laikā nepadarīto darbu, uz biksēm uzkritušo šokolādes traipu, dāvanu brāļameitai, aizmirsto  un sen apsolīto tikšanos ar labāko draugu, pusgadu neatkausēto ledusskapja saldētavu un vēl gogmiljonpleksām lietām... Jo tu, cilvēks, centies būt perfekts un labs, nu vismaz tik labs, lai tevi dēvētu par "diezgan labu", bet viss, ko tu gribētu, ir brīvība un lidojuma sajūta, ka esi vien tu pats - pats tāds un tik stiprs, cik vēlies vien būt.

Es gribu kalnu doto brīvības sajūtu būt. Vienkārši būt. Būt sev pašam.