Runāt

"Šis ir mans pirmais rīts vidusskolā. Man ir septiņas jaunas klades, svārki, ko nevaru ciest, un sāpošs vēders." Tieši šādi sākas Lorijas Holsas Andersones grāmata Runāt (oriģinālā - "Speak", izdota 1999. gadā). Varētu domāt, ka šis ir kārtējais pusaudžiem domātais romāns par skolas gadiem, draudzību, mīlu un nedienām, kā viņš uz mani paskatījās un kur tu vazājies apkārt tekstiem. Nē, šis ir klīniski daudz smagāks gadījums jeb darbs, kurš vienaldzīgu neatstās nevienu un, manuprāt, būtu jāiekļauj skolas obligātās literatūras un "Bērnu žūrijas" vērtējamo grāmatu sarakstā. Tas būtu jālasa pedagogiem kādā sanāksmē un vecākiem - vecāku sapulču laikā. Kāpēc?

Uzreiz pasaku, ka Lorijas Andersones darbs "Runāt" manās rokās nonāca nejauši, un par to iepriekš es nebiju dzirdējusi vai lasījusi angliski (jā, tāpēc mani pārsteidza, ka 2004. gadā ir uzņemta arī filma ar šādu pašu nosaukumu). Taču es to izlasīju vienā elpas vilcienā (grāmata ir tikai 199. lpp.), ik pa brīdim salekdamās par Andersones spēju tik skaudri atainot aprakstīto situāciju.

Īss sižeta atstāstījums: Melinda Sordino sāk mācīties vidusskolā, taču visi viņas draugi ir novērsušies no meitenes. Iemesls? Vasarā kādā ballītē Briesmonis Endijs Evanss (kurš nu ir izlaiduma klases audzēknis) ir izvarojis alus apreibināto Melindu. Viņa ir piezvanījusi policijai. Draugi uzskata, ka meitene ir izjaukusi ballīti, taču Melinda nevienam nespēj izstāstīt - ne labākajai draudzenei, ne vecākiem! -, kas patiesībā ar viņu ir noticis. Kādreizējās labās skolnieces sekmes ir kritiski pasliktinājušās, viņa bēguļo. Un viņa nerunā.

Romāns ir sarakstīts no Melindas jeb "es" skatpunkta, taču apbrīnojama ir autores spēja iejusties gan Melindas domu pasaulē, gan viņai apkārtējos. Šī ir valoda, kas man atsauca atmiņā skolas laikā lasīto "Kadriju", "Uz kraujas rudzu laukā", "Augšup pa lejupejošām kāpnēm" un "Jenniju", kas katra savā veidā ir par pusaudžu/jauniešu pasauli, sevis meklējumiem, bēgšanu vai kļūdām. Taču "Runāt" es lasīju arī kā sešpadsmitgadīgas meitas mamma.

Atceries savus tīņa gadus? Kurš gan no mums nebija dumpinieks? Mēs visi, gluži tāpat kā Melinda, uzskatījām, ka "patiesībā nevienu neinteresē tas, ko tu vēlies pateikt" (16. lpp.), jo arī mēs nerunājām. Mums bija Mūsu Pasaule, kurā Vecākiem, Skolotājiem un vispār Pieaugušajiem nav vietas. Lorijas Andersones aprakstītā pasaule ir pasaule, kurā ir "Svētā Trīsvienība: Visa, Mastercard un American Express" (36. lpp.), pasaule, kurā "mēs sazināmies ar virtuves darba virsmai pielipinātu zīmīšu palīdzību" (21. lpp.), pasaule, kurā "draudzene ir aksesuārs" (28. lpp.). Melindas pasaule ir vēl vairāk sašķobījies kāršu namiņš. 

Melinda ir vienaudža vardarbības upuris, tomēr ar to vardarbība nav rimusi, jo visa mācību gada laikā viņai nav īstu draugu. Pārdzīvotā dēļ Melinda vēlas būt savrupa, taču agrāko draugu agresija teju vai sprēgā no grāmatas lappusēm (īpaši ēdamzālē aprakstītajās ainās). Viņa vairākkārt salīdzina fizisko izvarošanu arī ar sava prāta un domu izvarošanu. Māksla un zīmēšana ir tā, kas remdē viņas prātu, tāpēc loģisks šķiet stāsta atrisinājums, ka izstāstīt par pārdzīvoto Melinda ir gatava tieši mākslas skolotājam Frīmenam. Viņas mākslas stundu projekts - koks - iegūst simbolisku nozīmi gluži tāpat kā lapu grābšana piemājas dārzā pavasarī. Tas ir arī emocionālās attīrīšanās un izaugsmes brīdis, kad Melindai nākas pārvarēt sevi un saprast, ka pārdzīvotais ir neizdzēšams notikums, tomēr dzīve ir jāturpina un nedrīkst padoties. Būt stiprai kā kokam, kas rod spēku zemē.

Lorija Andersone ir spējusi iejusties ne tikai Melindas domu pasaulē, bet trāpīgi ir raksturojusi Melindas vecākus. Es gribu atrast un parunāt kaut ar vienu no paraugvecākiem, kuri, lasot "Runāt", apgalvotu, ka vienmēr un visās situācijās ir ideāli sapratušies ar savu tīni un vienmēr zinājuši, kur un kas notiek. Mammas, kuras pārcilvēciskiem spēkiem cenšas gādāt par svētku pusdienām (ideāli aprakstīta situācija ar Pateicības dienas tītaru!), kas padara viņas par sievām un mātēm, vecāki, kas raujas līdz vēlam vakaram un spēku izsīkumam, zīmītes ar picu piegādes numuriem... "Runāt" kā mazs naga melnums esam mēs katrs no pieaugušajiem - vecākiem un pedagogiem. 

"Pa visu telpu izkaisīti tādi paši lūzeri kā es, kas laimīgo tīņu vidū ir kā žāvētas plūmes skolas auzu putras bļodiņā" (133. lpp.) - tik skarbi ir Melindas vērojumi, un man nākas vien piekrist, ka šādi droši vien kādā brīdī ir juties katrs no mums tīņu gados, kad piederības sajūta un apkārtējo sapratne ir bijusi tik ļoti nepieciešama. Šis ir stāsts, ko atceramies no saviem skolas laikiem, un stāsts, kuru mēs nevaram aizmirst arī pēc izlasīšanas.