Var teikt, ka mākslas darbs ir sasniedzis savu mērķi brīdī, ja skatītājam ir radījis katarsi - līdzpārdzīvojumu. Pēdējo mēnešu laikā to paveikušas trīs lieliskas izrādes, kuras esmu noskatījusies, proti, "Anna Kareņina" Nacionālajā teātrī, kā arī "Oņegins" un "Vējiem līdzi" Dailes teātrī. Tieši par pēdējo kā visjaunāko no šīm izrādēm tad arī manas pārdomas.
 |
| Grāmatas vāks |
Margaretas Mičelas darba Vējiem līdzi sižets mums ir labi zināms: Skārleta O'Hāra ir jauna, dumpinieciska meitene ar velnišķīgu apsēstību "dabūt" Ešliju Vilksu sev par vīru. Tas nekas, ka viņš ir klusās, biklās "pelēkās peles" Melānijs vīrs. Ja pie sāniem nav Ešlijs, tad par spīti jādabū jebkurš cits vai tas būtu Čārlzs Hamiltons vai Frenks Kenedijs. Un pa vidu visam ir vēl Rets Batlers - šis tik ļoti neatkarīgais kapteinis, kurš ir teju vai Skārletas alter ego. Ir Skārletas cīņa par Taru, par izdzīvošanu, murgi par badu, savenie vārdi "par to es domāšu rīt", bet fonā vienmēr ir alkas pēc Ešlija. Un Rets Batlers. Šis ir mīlas stāsts, kuram pasaulē nav līdzvērtīga, jo tas sevi literatūras pērļu plejādē sevi ir ierakstījis kopš tā pirmpublicējuma 1936. gadā.
Nu var teikt, ka arī režisora Jana Villema van den Bosa veidotā izrāde "Vējiem līdzi" Dailes teātrī ir godam nopelnījusi atrasties starp izcilākajām un apbrīnotākajām pērlēm. Ja vēl šaubies, vai vērts izrādi skatīties, met šaubas pie malas un steidz noskatīties šo izrādi jau tagad! Jā, izrāde tiešām ir 4 stundas un 50 minūtes gara (ar vienu starpbrīdi pēc pirmajām 2 stundām un 10 minūtēm), bet es no sirds ieteiktu visiem teātrmīļiem paspēt vēl uz izrādi šādā formātā, jo baumu līmenī jau tiekot runāts, ka izrāde "pēc skatītāju lūguma" tikšot saīsināta. Mīlīši! Šī izrāde ir kā krāšņa divsēriju filma, kurā ne mirkli nav garlaicīgi! (Domas par popkornu i ne prātā nenāk!!!) Zinot visu apjomīgo grāmatas stāstu, ir tapusi vienkārši ģeniāla izrāde, kurā precīzi attēlotas gan kara šausmas, gan Skārletas izmisīgā cīņa par Taru, gan flirtēšana, gan... un tā varētu turpināt vēl un vēl. Es apbrīnoju, kā Kristīne Nevarauska Skārletas "ādā" spēj izskraidīt savas varones dzīvesstāstu; es apbrīnoju Artūra Skrastiņa Reta Batlera ironiju; es apbrīnoju Mammītes dziļi emocionāli izjusto monologu otrajā cēlienā; es apbrīnoju aktieru-kokzāģētavas strādnieku lēnās fona kustības, kas rada tik skarbas asociācijas. Man šī izrāde bija fantastisks līdzpārdzīvojums, kurš vēl ilgi nespēj atkāpties.
Vienkārši izcili un satriecieši ģeniāli - tā saku par ikvienu, kurš pielicis savu roku un ideju, lai izrāde taptu par katarsi tik kaprīzam skatītājam kā man! "Bravo" un apbrīna par spēju radīt tādu izrādi, kas ne minūti neliek šaubīties par van den Bosa "Vējiem līdzi" interpretāciju, aizmirstot, ka katram Margaretas Mičelas darba dramatizējumam ir papildu "slogs", proti, ar astoņiem Oskariem godalgotā filma. Ja izrādes skatītājam ne mirkli nepazib doma "bet Vivjena Lī darīja tā un Klārka Geibla Rets teica tā...", tad izrādi viennozīmīgi var saukt par izcilu. Noteikti iesaku ikvienam noskatīties!
Komentāri
Ierakstīt komentāru