Brīvdienas Parīzē sestdienas vakarā apstājās gleznainajā Senluī salā, kur tūristu ceļvedī ieteiktā kafejnīcā siltumu, omulību un saldēdienu meklēja divi salijuši un noguruši latvju ceļotāji. Piedzīvojums ar kolorīto viesmīli, kuru atļāvos nodēvēt no salas atvasinātā vārdā par Luiju (Luī) mums šķita tik uzjautrinošs, ka atvēlu viņam veselu ierakstu. Stāstu par viņu pierakstīju uzreiz kafejnīcā, lai negaistu detaļas.
Viņš nupat apgāza divas pudeles. Viena - ūdens, otra - kolas pudele. Par laimi, abas tās bija (vēl) aizvērtas. Luijam (Luī) atlika vien noelsties "Ups!". Tiesa, tas bija viņa vismaz divdesmit devītais "ups" šajā pusstundā. Starp "ups!" viņš paspēja pateikt arī "Voila!". Kaut ko nomurmināt un reizēm arī pieņemt kafejnīcas apmeklētāju pasūtījumus. Vai arī piesist sev pie galvas brīžos, kad apmeklētāji paši viņu pasauca, lai pateiktu, ka kaut kas no pasūtītā tomēr nav atnests. Piemēram, ūdens. Vai vīns. Vai abi divi. Vai karsts citrondzēriens. Tiesa, neviens taču nezina, kā jāgaršo citronūdenim Parīzē, un varbūt mazajā karafītē atnestais karstais ūdens arī ir karstais citronūdens par ēdienkartē norādītajiem eur 5,80. Jo nekur taču nav norādīts, cik stipram ir jābūt citronūdenim, un vai citronam vispār šajā ūdenī ir jābūt redzamam.
Luijs (Luī) ļoti atgādina misteru Bīnu. Tiesa, Luijam (Luī) nav kabatā lācēna, bet neviens jau nevar droši apgalvot, ka viņam nav lāču kolekcija mājās. Tādi lācēni, kas glīti sarindoti plauktā un kas sagaida viņu mājās, lai uzklausītu traģisma pilnos šausmu stāstus par grūto dienu kafejnīcā, kad jāapkalp kārtējie daudzie tūristu simti.
"Atvainojiet, jūs man neatnesāt vīnu!" Andris visbeidzot neiztur.
"Kādu vīnu?" cenšoties nostāvēt taisni, jautā Bīna dubultnieks.
"To vīnu, kuru es pasūtīju."
"Jūs neko tādu nepasūtījāt," Luijs (Luī) cenšas iebilst.
"Iedodiet ēdienkarti, parādīšu!" Andris ir neatlaidīgs un itin nemaz nesmaida.
"Jūs neko tādu nepasūtījāt," Luijs (Luī) cenšas iebilst.
"Iedodiet ēdienkarti, parādīšu!" Andris ir neatlaidīgs un itin nemaz nesmaida.
Luijs (Luī) sāk meklēt savas daudzās aprakstītās lapiņas. Voila un ups - pār viņu nāk apskaidrība, par kādu vīnu tad runājis šis apmeklētājs.
"Un kā tad ar ūdens pudeli, kuru arī pasūtījām?"
Apskaidrība, atgriezies!
Luijs (Luī) riņķo pa kafejnīcas iekštelpu no galdiņa pie galdiņa, pieņemdam pasūtījumus, gāzdams traukus, skatoties apkārt, sitot sev pa galvu, nesot neatnestos pasūtījumus, skaļi krāmējot traukus un nemitīgi murminot. Reizēm viņš mēģina atvērt durvis, kuras nemaz nav atveramas. Vai iestāties kafejnīcas durvīs, lai ielaistu kārtējos apmeklētājus. Taisnības labad gan jāsaka, ka tā droši vien pat ir labāk, ja apmeklētējai aiziet, nemaz šeit neienākot. Ir arī tādi, kuri nosēž minūtes desmit, bet, nesaņēmuši ne Luija uzmanību, ne ēdienkarti, dodas prom. Bet uz mūsu galdiņa ir divi cukurtrauki. Viens mani tējai, otrs laikam manam karstajam bezcitrona ūdenim, jo diez vai tas domāts Andra vīnam. Un tad tikpat ātri viens cukurtrauks tiek novākts. "Nu ja jums nevajag, tad nevajag, un vispār, kur jūs dabūjāt to otro cukurtrauku" - tik daiļrunīgs šķiet Luija (Luī) skats. Laiku pa laikam Luijs (Luī) tiek pasaukts uz lekciju, kuru novada kalsnēja un barga paskata kundze, kas vienlīdz labi varētu būt šīs kafejnīcas īpašniece, maiņas vecākā brigadiere, atbildīgā dežurante vai grūti audzināmo pieskatītāja.
Esmu pasūtījusi creme brule un pierunājusi Andri pagaršot ceļvežos izslavēto tarte tatini tādēļ vien, lai salīdzinātu, kāda tad ir šī oriģinālā Parīzē gatavotā kūka ar to, ko pēc šīs franču pavārgrāmatas mums mājās gatavo meita. Brulē tiek atnests auksts, bet ābolkūka ir šāda-tāda-it-nekāda, tādēļ te uzrakstu, kādai tad ir jābūt ābolkūkai.
Mīklai ir nepieciešami 250 g miltu, 125 g sviesta, 1/2 tējkarote sāls. Visu sataisa drupačainā masā. Mīklu ieliek vēsumā. Pildījumam ir nepieciešami kādi 5 āboli, 100 g cukura, 2 ēdamkarotes cukura un 50 g sviesta. Cepamaja pannā karamelizē cukuru ar ēdamkaroti ūdens, tajā liek palielās daivās sagrieztos un nomizotos ābolus. Visu pārkaisa ar cukuru un sviesta piciņām. Uz šīs te ābolu masas liek mīklu. Cepšanas ilgums - apmēram 40 minūtes. Izceptu apgāž ar āboliem virspusē. Šo kūku pasniedz siltu ar saldējumu vai kādu vaniļas mērci.
Nedaudz šīs kūkas leģendas. Versija numur viens: divas vecmeitas cepušas ābolkūku, bet, to ņemot ārā no krāsns, vienai uz rokas uzlēcis kaķis un kūka nokritusi. Daudz nebēdājot, otra paķērusi to no grīdas un apmetusi otrādāk. Versija numur divi ir par kalponi, kura kūku nesusi pārdošanai uz pilsētu, bet arī tā ir uz ceļas izkritusi, tapusi savākta kopā un ar gardu muti beigās notiesāta. Lai nu kā - bon apetit, kūka tiešām ir garda.
Nedaudz šīs kūkas leģendas. Versija numur viens: divas vecmeitas cepušas ābolkūku, bet, to ņemot ārā no krāsns, vienai uz rokas uzlēcis kaķis un kūka nokritusi. Daudz nebēdājot, otra paķērusi to no grīdas un apmetusi otrādāk. Versija numur divi ir par kalponi, kura kūku nesusi pārdošanai uz pilsētu, bet arī tā ir uz ceļas izkritusi, tapusi savākta kopā un ar gardu muti beigās notiesāta. Lai nu kā - bon apetit, kūka tiešām ir garda.
Izsmējušies, bet nozvērējušies, ka šeit nu gan labprātīgi otrreiz kāju nespersim, varam doties ārā no naksnīgās Senluī salas, lai atkal kaut kur tālienē saklausītu kādas protestētāju grupas saukļus un manītu policijas bākugunis. Parīze, nu jau mūs tas vairs nepārsteidz!
Komentāri
Ierakstīt komentāru