Grāmatas mani mēdz "uzrunāt" pēc dažādiem apsvērumiem: vāka noformējuma, virsraksta, atsauksmēm, autora personības un sazin vēl kā. Kellijas Viljamsas Braunas grāmatu Pieaugšana. 468 samērā vienkārši soļi ceļā uz patstāvīgu dzīvi izvēlējos tieši vāka dēļ, turklāt izvēlējos lasīt e-grāmatu. Uzreiz gan arī piebildīšu, ka tieši grāmatas nosaukums bija tas, kas vēlējās mani "atbaidīt" no šīs grāmatas lasīšanas, jo kā visnotaļ pieaugušam cilvēkam man nav vajadzīgi ne 468, ne 1000 padomi patstāvīgai dzīvei, un es vispār neciešu grāmatas, kas sola sakārtot dzīvi kādā noteiktā soļu skaitā. Bet nu vērsim pie ragiem jeb ķeramies pie grāmatas satura.
Vai esi vispār kādreiz domājis par to, kas mūs padara par pieaugušiem cilvēkiem? Kurā brīdī varam karināt sev kaklā birku "pieaugušais" un lepni sist pie krūtīm? Vai 18 gadu sliekšņa pārvarēšana ir šī robežķirtne? Vidusskolas absolvēšana? Iestāšanās universitātē vai tās pabeigšana? Pirmais darbs vai pirmā alga? Spēja uzturēt kārtībā savu istabu vai kaķa pabarošana? Pirmais skūpsts, pirmās nopietnās attiecības, ģimenes nodibināšana, bērns? Iespējams, ka katram no mums ir savi kritēriji, kā "ierakstīties" pieaugušo grupā, un neba kādam moralizēt par to, kādiem tad jābūt šiem pareizajiem parametriem.
Kellija Viljamsa Brauna, būdama žurnāliste, piedāvā savu redzējumu par tēmu "pieaugšana", turklāt grāmata tomēr vairāk ir paredzēta meitenēm. Sākot no tāda sīkuma kā apzināšanās, ka mēs esam unikālas tikai savai ģimenei (vecākiem, "otrajai pusītei" un vēl kādiem pāris īpašiem cilvēkiem), bet pārējiem tomēr esam "pelēkās peles" un "viena liela masa" līdz tam, kā veidot attiecības darbā, ar kaimiņiem un pārdzīvot grūtus brīžus, kā arī padomiem, ka mājās būtu jātur divu veidu makaroni, Brauna izveidojusi sev vien zināmus 468 soļus jeb padomus, kas tad raksturotu pieaugušu cilvēku (un kas būtu, viņasprāt, jāievēro, lai "ierakstītos" šajā kategorijā).
Sākot lasīt grāmatu es biju visai skeptiska, jo, kā jau minēju, pieaugšana ir kas vairāk nekā 468 soļi, un tieši tāpēc reizēm šķiet, ka dažs labs pusmūžā tā arī nav izkāpis no tīņa domāšanas, uzvedības un rīcības. Lai nu kā būdams, Brauna acīmredzot pieņem, ka par pieaugšanas robežšķirtni jāuzskata sava mājokļa meklēšanas sākumposms, jo tieši ar to arī viņa iesāk dot savus padomus. Tie ir visnotaļ sakarīgi, vienkārši un pat vispārzināmi (labi, man šķiet, ka tiem ir jābūt vispārzināmiem), piemēram, par īres naudas aprēķināšanu utt. Protams, mazliet jau smieklīgi ir, kad autore apraksta, kāpēc būtu jāiegādājas naglas un kam tās varētu noderēt, bet jāpieņem vien ir, ka varbūt kādā blondā jokā ir slēpies arī kāds patiess dzīves stāsts. Sadaļā par kulināriju trūka gan kartupeļu uzvārīšanas receptes, lai gan tika minēts, kādas ir mājās gatavota ēdiena priekšrocības, un šeit nu es pirmo reizi novērtēju šīs grāmatas labos nodomus, jo pazīstu dažu labu meiteni, kurai "pieaugšanas laikā" arī krietni būtu noderējis uzskaitījums ar pannām un katliņiem, turklāt par skādi nenāktu arī tā pati kartupeļu vārīšanas recepte. Nopietni!
Ak vai, un tad ātri vien pienāca 5. nodaļa par darba meklējumiem, kurā es sapratu, ka maldīgi ir bijis šo grāmatu adresēt tikai meitenēm vien! Te nu es iesaukšos skaļi jo skaļi un aicināšu visus vecākus un skolas šo grāmatu dāvināt ja ne saviem skolēniem 18. dzimšanas dienā, tad līdz ar to svinīgo eksāmenu nokārtošanas lapiņu gan, jo te nu padomi birst kā no pārpilnības raga un ir tieši tādi, kādi ir nepieciešami mūsu jauniešiem - tiem, kas sevi prātā uzskata par pieaugušajiem, bet nonākot darba ņēmēju pozīcijās nebūt tādi vēl nav. K.V.Brauna grāmatā sniedz padomus gan motivācijas un pateicības vēstuļu noformēšanā, gan potenciālo darba devēju uzmeklēšanā (nesmādējiet prakses vietas! jūs neviens neziniet, vai tieši jums vēlāk nepiedāvās palikt šajā uzņēmumā patstāvīgā darbā!!!), gan apģērba izvēlē, gan..., gan... Pat tāds vienkāršs un it kā pieaugušajiem cilvēkiem vienmēr labi zināms pamatpostulāts, ka par savu darba devēju publiskajā sfērā runājam vai nu tikai labu, vai neko, ir aprakstīts Braunas grāmatā, taču jāatzīst, ka mūsu soctīklos dzīvot pieradušie jaunieši ne vienmēr ir sapratuši, cik tālejošas sekas var būt šī likuma neievērošanai.
Vēl es gribētu, lai pieaugt alkstoši censtos ievērot arī Kellijas Viljamsas Braunas aicinājumu sekot līdzi aktualitātēm un veidot savu viedokli. Šķiet, ka dzīvošana strauji mainīgā bezviedokļa vai viedokļa "atgremošanas" pasaulē ir reizēm tik izdevīga, jo neliek mums piepūlēties, taču tieši domāšana un sava viedokļa pamatošana ir viena no pazīmēm, kas atšķir pieaugušo no tāda, kas par to tikai izliekas.
Grāmatu var izlasīt vienā vakarā, tā ir rakstīta 35+ valodā ar visiem "ļauni bosi ir kā suņanaglas sēžamvietā", tāpēc noteikti patiks tiem/tām, kas meklē savu pieaugšanas ceļu. Reizēm jautri un asprātīgi, parādot, ka pati autore arī savulaik nav atšķīrusi tos mērinstrumentus, pirkusi lētas blūzītes, bet investējusi dārgās, melnās augstpapēžu kurpēs (un kāpēc tas atmaksājas), vārdsakot, bijusi vien tāda pati apjukusi būtne, kas nu ir tos 468 soļus veiksmīgi pārvarējusi un var dalīties ar visu pasauli sasniegtajā. Ja viņa to varēja, tad var ikviena :)
Sākot lasīt grāmatu es biju visai skeptiska, jo, kā jau minēju, pieaugšana ir kas vairāk nekā 468 soļi, un tieši tāpēc reizēm šķiet, ka dažs labs pusmūžā tā arī nav izkāpis no tīņa domāšanas, uzvedības un rīcības. Lai nu kā būdams, Brauna acīmredzot pieņem, ka par pieaugšanas robežšķirtni jāuzskata sava mājokļa meklēšanas sākumposms, jo tieši ar to arī viņa iesāk dot savus padomus. Tie ir visnotaļ sakarīgi, vienkārši un pat vispārzināmi (labi, man šķiet, ka tiem ir jābūt vispārzināmiem), piemēram, par īres naudas aprēķināšanu utt. Protams, mazliet jau smieklīgi ir, kad autore apraksta, kāpēc būtu jāiegādājas naglas un kam tās varētu noderēt, bet jāpieņem vien ir, ka varbūt kādā blondā jokā ir slēpies arī kāds patiess dzīves stāsts. Sadaļā par kulināriju trūka gan kartupeļu uzvārīšanas receptes, lai gan tika minēts, kādas ir mājās gatavota ēdiena priekšrocības, un šeit nu es pirmo reizi novērtēju šīs grāmatas labos nodomus, jo pazīstu dažu labu meiteni, kurai "pieaugšanas laikā" arī krietni būtu noderējis uzskaitījums ar pannām un katliņiem, turklāt par skādi nenāktu arī tā pati kartupeļu vārīšanas recepte. Nopietni!
Ak vai, un tad ātri vien pienāca 5. nodaļa par darba meklējumiem, kurā es sapratu, ka maldīgi ir bijis šo grāmatu adresēt tikai meitenēm vien! Te nu es iesaukšos skaļi jo skaļi un aicināšu visus vecākus un skolas šo grāmatu dāvināt ja ne saviem skolēniem 18. dzimšanas dienā, tad līdz ar to svinīgo eksāmenu nokārtošanas lapiņu gan, jo te nu padomi birst kā no pārpilnības raga un ir tieši tādi, kādi ir nepieciešami mūsu jauniešiem - tiem, kas sevi prātā uzskata par pieaugušajiem, bet nonākot darba ņēmēju pozīcijās nebūt tādi vēl nav. K.V.Brauna grāmatā sniedz padomus gan motivācijas un pateicības vēstuļu noformēšanā, gan potenciālo darba devēju uzmeklēšanā (nesmādējiet prakses vietas! jūs neviens neziniet, vai tieši jums vēlāk nepiedāvās palikt šajā uzņēmumā patstāvīgā darbā!!!), gan apģērba izvēlē, gan..., gan... Pat tāds vienkāršs un it kā pieaugušajiem cilvēkiem vienmēr labi zināms pamatpostulāts, ka par savu darba devēju publiskajā sfērā runājam vai nu tikai labu, vai neko, ir aprakstīts Braunas grāmatā, taču jāatzīst, ka mūsu soctīklos dzīvot pieradušie jaunieši ne vienmēr ir sapratuši, cik tālejošas sekas var būt šī likuma neievērošanai.
Grāmatu var izlasīt vienā vakarā, tā ir rakstīta 35+ valodā ar visiem "ļauni bosi ir kā suņanaglas sēžamvietā", tāpēc noteikti patiks tiem/tām, kas meklē savu pieaugšanas ceļu. Reizēm jautri un asprātīgi, parādot, ka pati autore arī savulaik nav atšķīrusi tos mērinstrumentus, pirkusi lētas blūzītes, bet investējusi dārgās, melnās augstpapēžu kurpēs (un kāpēc tas atmaksājas), vārdsakot, bijusi vien tāda pati apjukusi būtne, kas nu ir tos 468 soļus veiksmīgi pārvarējusi un var dalīties ar visu pasauli sasniegtajā. Ja viņa to varēja, tad var ikviena :)
Komentāri
Ierakstīt komentāru