Pāriet uz galveno saturu

Par laimi, ir grāmatas (ne tikai piens)...


Par laimi, ja grāmatai ir nosaukums "Par laimi, piens..." un ja to ir sarakstījis Nīls Geimens un ilustrējis Kriss Ridels, tad tai pavisam noteikti nav vajadzīga īpaša reklāma. Roka pēc grāmatas ar šādu nosaukumu sniedzas kaut vai tāpēc, ka nosaukums ir tieši tik jancīgs, lai radītu vēlmi kaut vai mazliet ielūkoties šādā darbā. Zinot, ka jāiznāk šai grāmatai, arī es trinos un dīdījos, lai gan sen esmu pāri tam vecumam, kad bērnu grāmatu iznākšanu gaidu, lai lasītu priekšā ko interesantu, un nebūt neesmu tajā vecumā, kad atkal gribas atgriezties pie pasākām, turklāt fantāzijas lidojumi nav mana specifika. Taču Par laimi, piens... liek pārdomāt dažu labu pieņēmumu par saviem lasīšanas ieradumiem.

Nīls Geimens ir zīmols, vārds, kurš neprasa papildus paskaidrojumus. Tas ir kvalitātes standarts, aizraujoša sižeta virpinātājs, kurš lasītāju ved literāros serpentīnos, neļaujot atslābt nevienā no saviem darbiem. Ir teju vai neiespējami definēt, kādai mērķauditorijai Geimens tieši velta savus darbus, jo tik unikāli laipot starp dažādu paaudžu un teksta līmeņu pazinējiem prot vien retais rakstnieks. Nīls Geimens raksta septiņgadīgam bērnam, kuram patīk mazliet šausmu un spoku, un citu piedzīvojumus alkstošu radību; taču tikpat labi viņa darbus var lasīt sirms filozofs, lai izprastu teju vai bezgalīgās atsauces uz visu to, ko dēvējam par "mūsdienu patērētāju kultūru/postmodernismu/ko-tik-vēl-ne". To vēlreiz apstiprina "Par laimi, piens...", un šobrīd es atturēšos no intelektuālajiem kūleņiem un nedošu nevienu mājienu par to, kā tad katru no grāmatas varoņiem varam/varētu interpretēt.

"Par laimi, piens..." sižets ir bezgala vienkāršs, un pasaulē noteikti tūkstošiem vecāku var iesaukties, ka tieši tādus vai līdzīgus pekstiņus viņi ir stāstījuši saviem bērniem vakara pasaciņu laikā. Proti, ģimenes galva tētis paliek pieskatīt dēlu un meitu, kamēr māmiķis ir devies uz konferenci. Neiztiekot bez stereotipiem, Geimens arī šīs mājas ledusskapī ir atstājis māmiķīša sagatavotos ēdienus katrai dienai, taču piena krājumi gan ir beigušies. Tētukam nu ir jāauj kājas un jādodas vien ārā pēc tā piena, jo neba kurš katrs ir gatavs iemainīt iemīļotās brokastu pārslas pret kādu citu ēdienu vai vismaz pamēģināt tās ēst ar jogurtu, sulu vai kefīru (ja kaut ko tādu šī ģimene pazīst). Un tā nu paiet divas mūžības, kamēr tētuks atgriežas no veikala pie izsalkušajiem bērneļiem. Seko šo divu mūžību notikumu atstāsts, kurā izrādās, ka tēti nolaupījuši citplanētieši, viņs teju vai ticis upurēts vulkāna dievībām, saticies ar vompīriem (nē, es nepārrakstījos), uzzinājis, ka dinozauri dievina brokastu pārslas ar apelsīnu sulu un notiek kas tik vēl ne. Visam pa vidu, protams, ir piens. Jautri, asprātīgi, aizraujoši - tā trijos vārdos var nodēvēt Nīla Geimena vīziju par to, kas ar tētuku var notikt divu mūžību laikā, ejot pēc visparastākās piena pakas.

Geimena stāsts mani paņēma savā varā gluži kā sudrabainais citplanētiešu kuģis savāca tētuku. Lai gan biju tikai domājusi pašķirstīt "Par laimi, piens...", grāmatu nevarēju nolikt nost, kamēr tā nebija izlasīta, taču izlasīt to var pusstundas laikā. Tiesa, tad seko otrais etaps, jo mākslinieka Krisa Ridela ilustrācijas ir tikpat neatvairāmas kā Nīla Geimena burtu virknes, turklāt Ridels ir ietērpis pašu Geimenu tētuka veidolā.

Kam tad "Par laimi, piens..." ir domāta? Es nešaubīgi šo grāmatu iekļautu visu sākumskolas, īpaši puišu, lasīšanas repertuārā! Humors, episka cīņa un varonība būs tieši tas, kas viņus uzrunās visvairāk. Vēl jo labāk būs, ja zēni lasīs skaļi priekšā grāmatas fragmentus un iesaistīs arī savus tēvus lasīšanas piedzīvojumā. Nē, es nebūt nesaku, ka grāmata nav domāta meitenēm! Tā liks raisīties fantāzijai ikvienam, un varbūt dažam labam radīsies sava stāsta versija "Par laimi, jogurts..." vai "Par laimi, desiņa...". Cik labi, ka varu teikt "Par laimi, grāmata..." ir tas, kas ikvienam ļauj atgūties no ikdienas :)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Starp trīs identitātēm un vienu ex-identitāti

Nekad neesmu slēpusi, ka mana ikdiena aizrit starp vairākām identitātēm. Šis ieraksts ir trīs "es" un viena "ex-es" - mammas, autores, interaktīvu mācību materiālu veidotājas un ex-skolotājas - pārdomas par pēdējo dienu "karsto kartupeli", proti, vēstures skolotājs Pāvels Jurs savā mājaslapā bija ievietojis vēstures skolotāja un mācību grāmatu autora Valda Klišāna sarakstītās vidusskolas mācību grāmas. Par to rakstīts daudzviet, tastarp arī  šeit . Es nevēlos attaisnot un sodīt, bet rakstīt no iepriekš minēto "es" pozīcijām. Un šis ir tikai un vienīgi mans viedoklis, kas saskaņots ar manu pārliecību un sirdsapziņu.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav