Līdz kaulam asi smeldzīgi, vientulības un mīlestības ilgu plosīti, ikdienu skaudri raksturojoši un slēptākās domas atklājoši - tieši tā dažos vārdos iespējams raksturot Daces Rukšānes grāmatā "Mīlasstāsti" sastaptos varoņus (atkal iepazīti e-grāmatā). Grāmatā, kas līdz ar pirmajiem vārdiem, ne tikai teikumiem, liek trīcēt rokām un sirdij, aizžņaugties balsij un lūgties, lai vēl tikai stundiņu neviens netraucētu un būtu iespēja izdzīvot Rukšānes varoņu dzīves, kas šķiet tik tuvas, tik pazīstamas, tik netveramas, tik...
Dace Rukšāne "Mīlasstāstos" lasītājam ļauj izdzīvot deviņu stāstu sižetus. Zīmīgi, ka tajos līdzās cilvēkiem vienlīdz nozīmīgu lomu spēlē suņi un putni, kas perfekti iederas attiecīgā sižeta līnijā. Stāstu galvenās varones ir sievietes - skaistas, jaunas, vecas, vientuļas, nogurušas, pamestas, izmisušas, mīlošas -, kuras ļauj ieskatīties savās dzīvēs. Šie ir stāsti par vientulībām un ilgām ne tikai pašām mīlēt, bet arī gūt pretmīlu, stāsti par apņēmīgām dzīves aprēķinātājām, kas mīļākos spēj savilkt kā zirnekļi to dara ar mušām smalki noaustos tīklos istabu kaktos un kas tikpat eleganti prot arī atbrīvoties no vīru mīļākajām. Šie ir stāsti par pāriem, kas iestiguši ikdienas vienmuļībā, noslēgtā klusēšanas zvērestā, nepabeigtā glāstā, aprautā acu skatā un vārdā. Šie ir stāsti par laimi, brīvību, piedošanu un naidu, sevis atrašanu un zaudēšanu, īstenību un dzīvi kā teātri. Dace Rukšāne ik stāstu izstāsta vienā elpas tvērienā bez liekas koķetērijas par savu māksliniecisko visvarenību, un, iespējams, tieši šī iemesla dēļ tie šķiet tik patiesi un tuvi. Savas sajūsmas ilustrēšanai minēšu vien dažus citātus no Rukšānes "Mīlasstāstiem".
Laime
ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz
neierasties mājās uz vakariņām. To nesagrābsi aiz astes un
neiejozīsi kaklasiksnā. (no stāsta "Suns")
Apkalpotājs
iznes saliekamu atpūtas krēslu un piedāvā pavērot zvaigznes.
Pavelkos malā, apguļos un blenžu debesīs. Zvaigznes ir perfekti
neīstas. Vismaz divreiz lielākas un spožākas nekā Latvijā. Es
nespēju atvairīt domu, ka pat tās ir sapucētas par godu
tūristiem. Gribas kliegt, bet nespēju atdarīt lūpas. (no stāsta "Franču maukas", tuklāt piebildīšu, ka lasītājs būs pārsteigts, kas patiesībā tiek saukts šajā vārdā)
Visu
šo gadu mani neatstāja arvien nomācošāka sajūta, ka piedalos
teātrī. Brīžiem labāk, brīžiem draņķīgāk iestudētā, bet
teātrī. Centos mierināt sevi ar domu, ka, iespējams, tieši tas
ir jaunais īstums – dzīvot, lai izklaidētu citus. Pakļaut
ikdienu cilvēku plūsmas apstrādei. (arī no stāsta "Franču maukas")
Mēs
tīši izvēlējāmies apmesties nekurienes vidū, visriebīgākajā
gadalaikā un darbdienās, lai pamuktu no cilvēkiem. Pavisam.
Noguruši no nemitīgā maratona, no obligātajām vīna glāzēm,
drebuļiem, mobilā zvaniem līdz diviem naktī un no tā, ka
vienīgais, ko mēs pamostoties viens otram varam pastāstīt – ka
atkal sapņojām par darbu. (no stāsta "Slow Food")
Vispār
ir diezgan ērti dzīvot, pārāk neiedziļinoties, un tā vietā,
lai atzītos, ka raudāju spilvenā, pašai sev stāstīt, ka,
piemēram, “vakar nograuzu spilvenam stūri, sarijos pīļu spalvas
un no šodienas labi peldu un dēju olas”. (no stāsta "Zara Forever")
Nadīna
vienmēr ir cerējusi, ka viņu kāds sasauks. Apstādinās, liks
atgriezties, paņems pie sevis un atlaidinās sastingušos pirkstus.
Rudens ir prom došanās laiks, un viņa iedomājās – nez vai ir
kāds putns, kas ceļu uz dienvidiem mēro vienatnē? (no stāsta "Suns", kas lika aizņemties arī šī ieraksta virsrakstu)
Par Daces Rukšānes darbu "Mīlasstāsti" esmu neslēptā sajūsmā kāda gaužām personiska iemesla dēļ, proti, man šīs latviešu rakstnieces stāsti ne tikai valodas bagātības, bet arī sajūtu un raisīto emociju ziņā šķiet līdzvērtīgi amerikāņu rakstnieces Annas Bītijas stāstiem, kurus iemīlēju studiju gados. Smalki un teju vai netverami skumji tie vienmēr ir nozīmējuši literāro baudījumu visprasmīgākajam lasītājam, un nu tieši tādas pašas sajūtas ir radījusi Dace Rukšāne "Mīlasstāstos". Izcili meistarīgi!
Komentāri
Ierakstīt komentāru