Ir brīži, kad starp katru dienu iznākošajiem ārzemju autoru darbiem roka stiepjas pašmāju autoru garadarbu virzienā, un tā nu reklāmu vilināta nolēmu izlasīt Paula Bankovska stāstu krājumu "Trakie veči", kas izdevniecības "Dienas Grāmata" paspārnē izdots maija beigās. Uzreiz jāsaka, ka ar šo darbu aizrāvos tā, ka lasīju skaļi mājiniekiem, un grāmata jau ir sākusi ceļu pie citiem lasītājiem. "Trakie veči" ir tieši tik traks darbs, lai tajā katrs no mums saskatītu sevi un vēl vismaz piecus savus radus, draugus, paziņas vai vienkārši ļaudis, par kuriem esam dzirdējuši.
Šķiet, ka katru mēnesi nākas dzirdēt tādas frāzes kā "tas jau viņam pilnmēness dēļ", "ko tu gribi, tagad pilnmēness, tāpēc visi pa telefonu bļaustās", "pagaidi, pāries pilnmēness, klienti nomierināsies" un vēl desmitiem līdzīgas, kurās atslēgvārds ir "pilnmēness". Paula Bankovska "Trakie veči" ir apkopoti astoņpadsmit asprātīgi un sabiedrību precīzi raksturojoši stāsti, kas visi šķiet ņemti no pilnmēness operas. Vai tas būtu 86 gadus vecais vīrs no stāsta "Atgriežoties pie galvaskausa jautājuma", kurš mūža garumā cītīgi pētījis Raiņa galvaskausa mīklu un nu vēlas pusotru miljonu eiro kādas, viņaprāt, nozīmīgas ēkas būvniecībai, sporta entuziasts no stāsts "Olimpiskajam sportam veltīts mūžs", kurš neatbalsta kērlingu kā olimpisko spēļu disciplīnu, bet vēlētos ieviest sinhrono skriešanu, pašpasludinātais ārsts no stāsta "Manas dziedinošās spējas", kurš izklāsta savas deviņas slavenākās ārstniecības metodes, starp kurām ir kurmja rakumu novārījums, par kuru tiek dots šāds padoms: "Auksts un atšķaidīts ar ūdeni, attiecībā 1:2, novārījums veicina vēdera iztukšošanos, karsts un neatšķaidīts lietojams kā līdzeklis pret caureju" (52. lpp.) un vēl citi izteiksmīgie personāži.
Bankovska darbu var lasīt vairākos līmeņos. Pirmkārt, tas ir lielisku, asprātīgu stāstu apkopojums, kuru turēt grāmatplauktā un paņemt pārlasīšanai draņķīgās dienās un slimojot. Lasīt, lai vienkārši izsmietos par lielveikalos iemūrētajām jaunavām, melnajiem vīriem, vadoņu dzīvošanu mežā un citiem it kā trakiem tipiņiem. Taču jāatceras, ka katrā stāstā, pat visneticamākajā, ir kriksītis taisnības, un šeit nu pietiek atsaukt atmiņā bērnībā dzirdētos spoku stāstus par melnajām rokām un vīriem vai vecāku itin bieži teikto "Nokriti? Tas nekas! Papūt un sāpes pāries!". Bankovskis mūsu no paaudzes paaudzē pārmantotās burvestības, ticējumus, mītus un māņus apkopojis, lai parādītu, ka katrs no mums savu reizi ir bijis kāds no "trakajiem večiem".
Otrkārt, Pauls Bankovskis nebūt neizsmej savu stāstu varoņus. Gluži pretēji: ikviena stāsta personāži tiek atspoguļoti kā cienījami laikabiedri, katram tiek ļauts izstāstīt savu stāstu un pasaules sāpi. Bankovskis nepasaka, ka, piemēram, biļešu kontrolieri stāstā "Nakts kontrole" ir prātā "ku-kū", bet ļauj viņiem izspēlēt (iedomāto) spēli, lieki nemoralizējot. Autors nepasaka, ka kāds no stāstu varoņiem ir dīvains, traks, garīgi nelīdzsvarots, sabiedrības ielikšanu noteiktās kategorijās atstājot lasītāju ziņā. Autora uzdevums ir radīt varoņu dzīves, lasītāju - tās interpretēt. Tieši šī smalkā robeža starp (ne)ņirgāšanos un vienkāršo atziņu, ka "tā tas ir" man šķiet "Trako veču" lielākā vērtība. Mēs zinām, ka tādi trakie veči mums katram dzīvo līdzās, un mums ar viņiem ir jāsadzīvo.
Divi stāsti, kas man krājumā patika visvairāk, ir "Manas dziedinošās spējas" (īpaši puķūdens pielietojums veselības uzlabošanā) un "Mīļotajai nepatīk". Es gaidu, kad "Trakajiem večiem" pēc mēnešiem varētu sekot turpinājums "Trakās večas", lai gan ikvienā no šiem stāstiem vīriešus var aizvietot ar sievietēm, un stāsts pēc būtības nemainīsies. Jauka sabiedrību raksturojoša grāmata, kas liek arī pavērtēt savas "utis".
Komentāri
Ierakstīt komentāru