Cik bieži jums sanāk darīt to, ko ikdienā nemaz nedariet, turklāt šajā nodarbē iekrist ar tādu azartu, it kā tas būtu tieši tas, ko jums visvairāk patīk darīt? Tieši šāda man izvērtās janvāra pirmā puse, kad īstenoju 2018. gada lasīšanas izaicinājuma pirmo apņemšanos. Nē, nē, runa nav par lasīšanu kā kaut ko neparastu, jo patiesībā es ceļos un guļos ar lasāmvielu un pat nespētu iedomāties ikdienu bez šīs nodarbes. Stāsts ir par to, ka janvāra lasīšanas izaicinājumā man bija ne tikai ļoti neparasts uzdevums, bet arī ārkārtīgi pārsteidzošs - pašai priekš sevis, protams! - rezultāts. Un nu par visu pēc kārtas.
Grūtākais uzdevums - grāmatas izvēle
Esmu jau aprakstījusi, kādā veidā Vecgada vakarā notika 2018. gada lasīšanas izaicinājuma uzdevumu izloze. Izrādījās, ka šo grūto, bet asprātīgo uzdevumu - izlasīt kādas triloģijas otro daļu - bija uzrakstījis dēls. Lai gan viena no iespējamajām grāmatām uzreiz šķita Patrika Rotfusa "Vieda vīra bailes", tik viegli padoties vienai izvēlei es nevēlējos. Kā iespējamās grāmatas, ko varētu janvārī lasīt, bija Barbaras Teiloras Bredfordas "Kavendonas sievietes", jo 2017. gadā biju lasījusi šīs triloģijas pirmo grāmatu "Kavendonas nams", kas bija gana interesants dāmu romāns uz 20. gadsimta sākuma vēsturisko notikumu fona, tāpēc apsvēru domu par turpinājuma lasīšanu. Tā kā vairākus gadus esmu pētījusi jautājumus par faktiem, fikciju, vēsturisko un autobiogrāfisko atmiņu memuārliteratūras kontekstā, tad padomā bija arī Elija Vīzela (Elie Wiesel) Nakts triloģija, jo "Night" mani ļoti, ļoti skāra emocionālā ziņā, tāpēc loģiski būtu izlasīt arī "Dawn". Šo domu tomēr atmetu, jo pēdējos gados apzināti cenšos izvairīties no 20. gs. 40.-60. gadu atmiņu stāstiem. Bija vēl dažas izvēles, tostarp arī "Gredzenu pavēlnieks", bet tās visas diezgan ātri tika noraidītas.
Tomēr Patrika Rotfusa vārds nelika man mieru vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Rotfuss vēl nemaz nav pabeidzis rakstīt savu triloģiju, tomēr pavisam noteikti ir skaidrs, ka "Karaļkāvēja hronika" ir iecerēta kā triloģija, katrai daļai veltot vienu stāsta dienu. Otrkārt, gan pirmo daļu "Vēja vārds", gan otro daļu "Vieda vīra bailes" pēc grāmatu iznākšanas latviešu valodā bija izlasījis dēls, kurš ar visu savu tīņa aizrautību nespēja vien beigt slavēt stāstu aizraujošo sižetu. Treškārt, par Patrika Rotfusa lieliskajiem sacerējumiem un trāpīgo valodu slavinoši izteikušies teju vai visi latviešu grāmatu blogeri. Ceturtkārt, es pati jau vairākus gadus esmu vēlējusies "pieķerties" Rotfusa darbiem un pārliecināties pati, vai celšana slavas saulītē tiešām ir pamatota. Piektkārt, grāmata rokas stiepiena attālumā atradās grāmatplauktā. Tad kas man ir liedzis to darīt? Iemesls ir pavisam vienkāršs: es nelasu fantāzijas stāstus. Es nelasu pasakas. Es nekad to neesmu darījusi.
Kā man veicās ar lasīšanu
Ja rokās nonāk 1052. lappušu biezs darbs, ir ātri vien jāķeras klāt pie lasīšanas, vai ne? Turklāt šajā apjomīgajā darbā ir diezgan mazs burtu izmērs, grāmata ir smaga un to nevar lasīt, guļot gultā. Diezgan ātri sapratu, kāpēc tik ļoti mīlu e-grāmatas: šādu biezu darbu ir teju neiespējami lasīt, jo arī noturēt rokās to ir grūti, tāpēc vienīgā iespēja bija stundām sēdēt un lasīt pie galda. Un nē, Rotfusa darbiem nav e-grāmatas!
Taču "Vieda vīra bailes" mani ierāva galvenā varoņa Kvouta pasaulē jau ar pirmajām lappusēm! Mani, cilvēku, kuru nekad, nekad nav saistījuši stāsti par princesēm, burvjiem, pārdabiskām lietām un vietām, nu bija teju vai neiespējami atraut no fantāzijas stāsta! Ja šādi var uzrakstīt stāstu, tad esmu gatava to lasīt un tam noticēt! Rotfusam neviens varonis nav nejaušs, neviens vārds nav lieks, taču mani, iespējams, visvairāk uzrunāja šo stāstu dziļdomība, filozofija, dzīves atziņas. Jā, Rotfuss ir radījis spēcīgu varoni, kura dzīve ir apvīta leģendām un kurš tās prot "uzspodrināt" vēl vairāk, taču autors Kvoutu attēlo arī kā vientuļu, skumju, mīlestību alkstošu varoni, kurš ir gudrs, izveicīgs, apķērīgs, bet nebaidās atklāt cilvēcisko, ne tikai pārdabisko sevī.
Vai lasīt triloģijas otro daļu, nezinot pirmās daļas notikumus un stāstu priekšsvēsturi, nebija grūti? Nē, Patrika Rotfusa darba "Vieda vīra bailes" gadījumā tā tas nemaz nebija, jo darbā ir gana daudz atsauču uz iepriekšējiem notikumiem. Taisnību sakot, lasot otro daļu, mani urdīja tikai viens jautājums: kāpēc feju pasaules skaistule Feluriana tekstos "runā" ar mazajiem burtiem teikumu sākumā? Nē, atbildes uz šo jautājumu man nav :)
Patrikam Rotfusam ar "Vieda vīra bailēm" ir izdevies ieinteresēt mani fantāzijas literatūrā tiktāl, ka esmu ķērusies klāt arī pirmās daļas "Vēja vārds" lasīšanai. Tajā ir "nieka" 736. lappuses, kas lasās tikpat raiti kā otrās daļas stāsts. Jā, un es ļoti ceru, ka literārais perfekcionists Rotfuss pieliks punktu triloģijas noslēdzošajai daļai, lai ikvienam kvalitatīvas 21. gadsimta fantāzijas literatūras cienītājam būtu iespēja uzzināt, kā atrisinās Kvouta piedzīvojumi.
Noslēgumā vēl tikai daži citāti no "Vieda vīra bailēm".
***
"Apģērbs nenosaka cilvēka vērtību, taču katrai lomai ir nepieciešams konkrēts kostīms." (203. lpp.)
"Kā tu jūties, zinot, ka cilvēki kaut kur ārā stāsta par tevi stāstus?" (370. lpp.)
"Tu staigā apkārt, rakņādamies citu cilvēku dzīvē. Tu dzirdi baumas un centies zem pievilcīgiem meliem atrast sāpīgu patiesību. Tu uzskati, ka tev uz to ir tiesības. Bet tev tādu nav! (..) Ja kāds tev stāsta gabaliņu savas dzīves, viņš tev pasniedz dāvanu, nevis apmierina tavas tiesības." (371. lpp.)
"Tu jau zini, ka stāstos slēpjas visas pasaules patiesības." (381. lpp.)
"Atceries, ka ir trīs lietas, kas izraisa ikviena vieda vīra bailes, - jūra vētrā, nakts bez mēness un rāma cilvēka dusmas!" (395. lpp.)
"Vēsture mēdz būt sausa, bet stāsti patīk visiem." (430. lpp.)
"Vienatnē baidīties ir viegli. Viegli ir iztēloties, kas uzglūn melnajā tumsā pie pagraba zemākajiem pakāpieniem. Viegli ir ļauties bezjēdzīgu, nereālu baiļu apsēstībai, piemēram, domājot, kā būtu nokļūt virpuļojošu nažu vētrā. Ja esi viens, viegli ir krist panikā, svīst baiļu sviedrus, sabrukt..." (858. lpp.)
"Zināšanas ir varas veids." (865. lpp.)
Komentāri
Ierakstīt komentāru