Pāriet uz galveno saturu

Gribu sniegu, siltu un iemidzinošu*

Vai esat kādreiz aizdomājušies, ko ir iespējams pateikt par dzeju? Kā jums veicās skolas gados, kad literatūras stundās bija jāanalizē dzejoļi? Vai dzeju, kas tā jau visbiežāk ir koncentrēta doma, ir iespējams izklāstīt pakārtotos teikumos ar komatiem, divdabju teicieniem un iestarpinājumiem? Nē, es patiešām domāju, ka dzeju var izteikt tikai emocijās, bet tās savukārt var būt arī vienā vārdā: patīk. Un tieši šādu vārdu gribu veltīt Ivetas Ratinīkas jaunākajam dzejas krājumam "tikko & tikai".


Jā, es neprotu analizēt dzeju, jo man tā saistās tikai un vienīgi ar emociju atraisīšanu. Es varu priecāties, dusmoties, pārdzīvot, pārdomāt, bet nekad nemācēšu pateikt, ko dzejnieks ar konkrēto rindu ir vēlējies pateikt, jo tas zināms vien viņam pašam. Ko gan jums dotu, ja es pateiktu, ka arī Ivetas Ratinīkas krājumā "tikko & tikai" varēsiet saskatīt jau citos dzejas pantos manītās iezīmes un tēmu atkārtošanos? Jā, te būs gan mīlestība un ne-mīlestība, vientulība un postvientulība, apcerējumi pilsētai lietū un atzīšanās "tevi nemīlu, pilsēta", jūlijs un citi mēneši, kas varētu norādīt uz dzejas rindu tapšanas laiku. Te cītīgie lasītāji un notikumu pārzinātāji varēs saskatīt arī atsauces uz 2017. gada vasaras protestiem pret Rīgas pilsētas mēra iecerēto liepu izciršanas plānu. 

Var, protams, kā sīpolu mizot katru pantu un analizēt tā noskaņu vai rašanās iemeslus, taču man ir kāda atzīšanās. Ratinīkas dzejas krājums patiesībā mani sākumā nokaitināja. Es biju dusmīga uz autori, jo jau pirmie dzejas panti prasīja rūpīgu lasīšanu un pilnīgu klātesamību katrā vārdā. Tie mani iesūca sevī un nelaida vaļā. Vai ir daudz tādu dzejoļu, kurus jums gribas vēl un vēl pārlasīt, lai vienkārši izbaudītu un pārdomātu, jo emocijas ir pārāk spēcīgas? Šo krājumu jūs nevarēsiet paņemt līdzi uz teātra izrādi, lai starpbrīdī, malkojot kafiju ar melno balzāmu, demonstratīvi pāršķirstītu kā intelektuālas būtnes apliecinājumu. Ja vien neesat "vanabī filozofs" no Ratinīkas dzejas rindām.

Skaisti un smeldzīgi. Krājums, kuram iesaku veltīt laiku visiem, kas dzeju tver ar emocijām.

*Virsrakstam izmantotas rindas no Ivetas Ratinīkas dzejoļa, un arī šeit atļaušos ierakstīt rindas, kas mani šajā krājumā uzrunāja visvairāk.

Ziņās stāsta, ka/ Parīzē plūdi/ Bet paradīzē/ kādu laiku nav lijis.//

Dievs mazliet nervozi/ savelk pieri/ un samaisa vakara/ tēju

nopērciet man vienu jūliju,
pilnu tevis un smieklu, un smieklu

skumjas šodien tik
laimīgi samtainas

Un zini,/ tā tomēr griežas, šī savādā/ pasaule.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Par pasauli, kas kļuvusi ātra un spilgta

 Šķiet, ka viena no angļu valodas frāzēm, ko saprot ikviens pat nemācījies šo valodu, ir "waste of time" - laika izniekošana, notriekšana, nosišana . Un nu mēģiniet atbildēt uz šādu jautājumu: cik rakstzīmēs jūs spētu apcerēt šo frāzi, izmantojot tādus skaidrojumus kā "nodīkots un noplenderēts laiks" un "notriekts un izniekots laiks"? Vai vispār viegli spēsiet izskaidrot atšķirību starp šiem vārdiem? Lai kāda būtu atbilde, Paskāla Mersjē grāmatas "Vārdu svars" lasīšanu nekādā ziņā nevarēs nosaukt par "noplenderētu laiku". Šī visnotaļ apjomīgā (drukātā formātā grāmatai ir 464 lpp., bet es lasīju e-grāmatu) darba lasīšana var būt laikietilpīgs process, jo ik pa brīdim rodas vēlēšanās atgriezties pie jau lasītā un pārdomāt kādu no autora/viņa varoņu atziņām. 

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav