Vai esat kādreiz aizdomājušies, ko ir iespējams pateikt par dzeju? Kā jums veicās skolas gados, kad literatūras stundās bija jāanalizē dzejoļi? Vai dzeju, kas tā jau visbiežāk ir koncentrēta doma, ir iespējams izklāstīt pakārtotos teikumos ar komatiem, divdabju teicieniem un iestarpinājumiem? Nē, es patiešām domāju, ka dzeju var izteikt tikai emocijās, bet tās savukārt var būt arī vienā vārdā: patīk. Un tieši šādu vārdu gribu veltīt Ivetas Ratinīkas jaunākajam dzejas krājumam "tikko & tikai".
Jā, es neprotu analizēt dzeju, jo man tā saistās tikai un vienīgi ar emociju atraisīšanu. Es varu priecāties, dusmoties, pārdzīvot, pārdomāt, bet nekad nemācēšu pateikt, ko dzejnieks ar konkrēto rindu ir vēlējies pateikt, jo tas zināms vien viņam pašam. Ko gan jums dotu, ja es pateiktu, ka arī Ivetas Ratinīkas krājumā "tikko & tikai" varēsiet saskatīt jau citos dzejas pantos manītās iezīmes un tēmu atkārtošanos? Jā, te būs gan mīlestība un ne-mīlestība, vientulība un postvientulība, apcerējumi pilsētai lietū un atzīšanās "tevi nemīlu, pilsēta", jūlijs un citi mēneši, kas varētu norādīt uz dzejas rindu tapšanas laiku. Te cītīgie lasītāji un notikumu pārzinātāji varēs saskatīt arī atsauces uz 2017. gada vasaras protestiem pret Rīgas pilsētas mēra iecerēto liepu izciršanas plānu.
Var, protams, kā sīpolu mizot katru pantu un analizēt tā noskaņu vai rašanās iemeslus, taču man ir kāda atzīšanās. Ratinīkas dzejas krājums patiesībā mani sākumā nokaitināja. Es biju dusmīga uz autori, jo jau pirmie dzejas panti prasīja rūpīgu lasīšanu un pilnīgu klātesamību katrā vārdā. Tie mani iesūca sevī un nelaida vaļā. Vai ir daudz tādu dzejoļu, kurus jums gribas vēl un vēl pārlasīt, lai vienkārši izbaudītu un pārdomātu, jo emocijas ir pārāk spēcīgas? Šo krājumu jūs nevarēsiet paņemt līdzi uz teātra izrādi, lai starpbrīdī, malkojot kafiju ar melno balzāmu, demonstratīvi pāršķirstītu kā intelektuālas būtnes apliecinājumu. Ja vien neesat "vanabī filozofs" no Ratinīkas dzejas rindām.
Skaisti un smeldzīgi. Krājums, kuram iesaku veltīt laiku visiem, kas dzeju tver ar emocijām.
*Virsrakstam izmantotas rindas no Ivetas Ratinīkas dzejoļa, un arī šeit atļaušos ierakstīt rindas, kas mani šajā krājumā uzrunāja visvairāk.
Ziņās stāsta, ka/ Parīzē plūdi/ Bet paradīzē/ kādu laiku nav lijis.//
Dievs mazliet nervozi/ savelk pieri/ un samaisa vakara/ tēju
nopērciet man vienu jūliju,
pilnu tevis un smieklu, un smieklu
skumjas šodien tik
laimīgi samtainas
Un zini,/ tā tomēr griežas, šī savādā/ pasaule.
Komentāri
Ierakstīt komentāru