Kad pretpoli noslēdz pamieru

Nereti sakām, ka pretpoli pievelkas, un no fizikā apgūtā tam būtu jātic, taču zinām arī to, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Kaķa un suņa gadījumā varbūt tas ir vienas ķepas vai astes attālums. Vai nu par maz bērnībā ir tautas pasaku lasīts, kurās kaķis ir viltīgs, piemīlīgs un savu dzīvi iekārtojis tā, ka vienmēr pie pilna krējuma poda snaikstās un uz silta mūrīša gulšņā, bet sunim ir smagā suņa dzīve ar nemitīgu darbu... Tiesa, nudien nav lasītas latviešu tautas pasakas, kurās suns būtu korgijs, taču arī par viņiem ir zināms, ka briti vēl pirms nostrādināšanas karaļnamā viņus izmantojuši kā aitu uzraugus Velsas pakalnos, un dēvēšana par "feju zirdziņiem" ir tikai folklorizēts poētisms. Un ko nu darīt, ja piemīlīgs, mazs ganu meitēns nonāk vienā dzīves telpā ar pašpārliecinātu seniorkaķi, kurš visu mūžu ir bijis tikai vienīgais četrkājainais?

Kad 7. aprīlī Kori sāka lāčot pa grīdu, kas līdz tam bija piederējusi tikai Katona ķepām, kaķis bija tik ļoti sašutis, ka aizlīda dzīvot teju 10x10 cm spraugā starp radiatoriem un skapi. Taču vai vispār ir iespējams kaķim tā saprātīgi pastāstīt, ka hei, draudziņ, mēs tevi joprojām šausmīgi mīlam, taču drīz pie mums sāks dzīvot arī kāds bēbis, kas tev tāpat šausmīgi kritīs uz nerviem? Vārdsakot, pūkaina 43 cm gara sīkaļa Kori ieradās bez saskaņojuma ar Katonu, kurš vienkārši devās pagrīdē, pieteica badastreiku un bija nepielūdzams savos astoņos gados izrādīt lielā brāļa mīlestību pret suni, ap kuru nu visi divkājainie tekalēja un veltīja teju 24/7 uzmanību.

Kori iedzīvošanās mājā, kurā vairs nebija viņas mammas, brāļu un māsu, bija pārsteidzoši viegla, taču ar Katona izvilināšanu no pagrīdes gan tik viegli nevedās. Šķiet, ka pirmās kopdzīves nedēļas laikā Katons savu posteni pameta tikai steidzamu darīšanu laikā, pirms tam kārtīgi apdomājot, vai Kori ir pietiekami tālā teritorijā, kā arī īpaši saņemoties atskriet virtuvē pie saviem ēdamtraukiem plkst. sešos vakarā uz našķiem. Nudien jau sāka likties, ka būs jādomā, kā Katonu izvilināt, pielabināt vai vismaz kārtīgi pabarot, lai gan naktīs varēja dzirdēt, ka kaķis tomēr ap saviem ēdamtraukiem grabinās.

Nākamais posms sekoja, kad Katons apjauta, ka Kori patiešām ir sīkbūtne, kura ir pietiekami aša un visādi citādi kustīga, tomēr vēl neprot uzlekt uz gultām, galdiem, krēsliem vai jebkuras citas augstākas virsmas. Un tas nozīmē, ka kaķis arī savos seniora gados vēl var būt pietiekami žiperīgs un atsperīgs, lai iekārtotos dzīvei uz gultas vai kādā skapja plauktā. Urrā! Vai iestājas ilgi gaidītais pamiers? Nebūt nē! Kādā no pirmā kopdzīves mēneša dienām seko ārkārtīgi satraucoša pēcpusdiena, kuras laikā es noziņoju ģimenei, lai traucas mājup, līdzko darbi ir apdarīti, jo šķiet, ka esmu pazaudējusi kaķi. Jā, jā, nevis Kori ir ielīdusi neredzamā melnā caurumā, bet tieši Katons nav atrodams ne ierastajās pagrīdes vietās, ne uz skapja, ne skapja plauktos, turklāt nav sadabūjams rokā pat ar līdzšinējo burvestību - našķu paciņas pagrabināšanu. Viss, esmu noraudājusies, demisionējusi un jau iztēlojos, kā man atņem dzīvnieku aprūpes tiesības barga dzīvnieku bāriņtiesa! Esmu izskatījusi balkonu un vannas istabu, visus pakšus un aizgultes, bet kaķis ir vienkārši neredzams, nedzirdams un pēc esības neesošs. Kad pēc, manuprāt, triljons gadiem ģimene ir atbraukusi un Katona meklēšanā iesaistās vēl trīs pāri acu un roku, seniors tiek atrasts... ērti guļot gultā zem segas un itin nemaz nereaģējot, ka viņa meklēšana ir izsludināta teju vai Interpola līmenī! Nu, sakiet, vai tā nav viena smalka kaķa iznešanās? Vai tiešām viņš cerēja, ka ar šādu smalku gājienu, - jo galu galā viņam vajadzēja nogaidīt, kad mājās esmu es viena pati, jo tieši es skaitos Kori pasē ierakstītā mamma, - viņš būs atriebies sīkajam bēbim un man tādā līmenī, lai ģimene pateiktu, ka vieta pie mums ir tikai vienam četrkājainam luteklim? Nē, nē un vēlreiz nē! Kori bija un ir pie mums uz palikšanu, ar to nu vecajam ziķerim nācās rēķināties arī pēc smalkā izzušanas trika Deivida Koperfīlda stilā. 

Ja nevar, tad nevar, un ir vien jāsāk samierināties ar to, ka pūkainais bēbis ne tikai ir ieradies uz palikšanu, bet arī kaut kādā maģiskā veidā kļūst arvien lielāks, veiklāks un arī atsperīgāks. Nepaiet ne pāris mēneši, kad Kori ne tikai var pakaļkājās nostāvēt pie gultām, bet ar ieskrējienu arī uzvilkties uz tām. Drīz kaķis seniors un suns kucēns ir vienā augumā, un kaķim ir jāatklāj, ka uzmācīgā bēbja atvairīšanai noder pacelta ķepa, bet reizēm ir tīri feini viņam pašam ieskrieties tā, lai suns sāktu spēlēt ķerenes. Un vēl Katons atklāj, ka tad, kad Kori guļ, var noiet garām pavisam tuvu un pat apošņāt to būtni, kas uzskatīta par iebrucēju viņa teritorijā. 

Un iestājas pamiers! Kori prot nogulties teju vai blakus Katonam, kad viņš ēd, vai arī eleganti pārkāpt pāri kaķa astei, ja tā virtuvē izstiepusies par garu tieši tad, kad suns izdomā iet garām. Katons šķiet pārvarējis savu seniora slinkumu un daudz vairāk trenkalējas apkārt. Mums joprojām mistika paliek tas, kā abi zvēri sazinās savā starpā, kad vienam vai otram ir slikti, jo tos brīžus nav iespējams pat aprakstīt, cik uzmanīgi pie slimnieciņa apciemošanas vizītēs dodas otrs. Saošņājas un droši vien novēl ātru veseļošanos, lai jau drīz atkal abi joņotu pa māju kā F1 testa piloti. 

Jā, ir iespējams vienā dzīvoklī dzīvot kaķim un sunim! Viņi zina, ka abi tiek mīlēti, bužināti un uzmanīti. Un arī Katonam joprojām ir tikai viņam vienam pašam pieejamās vietas, kuras gluži kā maģisku līniju Kori nepārkāpj. Kori ir izrādījusies prātīga un noteikumus pieņemoša mazā māsa, bet Katons - pielaidīgs un dzīvesgudrs lielais brālis. 

Nākamreiz varētu padalīties ar stāstu, kā Kori pirmo reizi savu deviņu mēnešu vecumā devās strādāt.