Mazs suns ar lielu sirdi. Vai tikai?

 

Kad iepriekšējā raksta beigās biju apņēmības pilna nākamo ierakstu veltīt ikdienai ar korgiju, nebiju apjautusi, cik grūti šķietami vienkāršo būs paveikt. Pirkmārt, tieši šajā laikā vienā no korgiju mīļotāju grupām parādījās kāda interesenta jautājums par to, kāda tad ir ikdiena ar šīs šķirnes suni (ak, un es uzreiz nopriecājos, ka cilvēkus interesē šie jautājumi, pirms tiek paņemts kucēns!). Otrkāt, jo vairāk domāju par ikdienu ar korgiju, jo vairāk sapratu, ka nav tāda viena "standarta korgija". Treškārt, man nācās atzīt, ka ar vienu apkopojošu rakstu par korgiju nepietiks. Tā nu diskusijās ar sevi nolēmu, ka pirmā raksta daļa būs par to, kāds tad vispār ir korgijs, pēc tam aprakstīšu tieši mūsu ikdienas pieredzi par to, cik viegli vai grūti ir ar korgiju dzīvoklī, bet visbeidzot tomēr būs subjektīvie novērojumi par tēmu "ko grāmatas tev nestāsta".

Lai gan ikdienā cilvēki korgijus sauc par "korgijiem", patiesībā ir Velsas korgiji kardigani un Velsas korgiji pembroki. Kori pieder pie pembrokiem, kuri ir tomēr nedaudz izplatītāki un atpazīstamāki. Galvenās atšķirības? Abi sunīši vēsturiski cēlušies no Velsā mītošo suņu pēctečiem: rietumos esošajā Kardiganšīrā (Cardiganshire) mita augumā nedaudz lielākie un arī smagākie kardigani, bet dienvidrietumos esošajā Pembrokšīrā (Pembrokeshire) lauksaimniecībā palīdzēja pembroki. Tiesa, šāds abu "cilšu" nošķīrums ir tikai no 1930. gadu vidus, lai gan abu veidu korgiji ir pazīstami vairāk nekā tūkstošgadi (par kardiganiem - daži pētnieki pat uzskata, ka šie suņi ir jau 3000 gadus seni). Lai cik tas neticami šķistu, bet suņu sugu pētnieki uzskata, ka korgiju senči nāk no Skandināvijas sugu saimēm, iespējams, ir Fēru salu vai Islandes jūrasbraucēju ceļotāju četrkājaino biedru pēcteči, tādējādi korgijus nereti pieskaita tādai suņu grupai kā haskijiem. Pembroki ir tie sunīši, kuri galvenokārt ir brūnganās sabuļu nokrāsās ar baltām "šallītēm" un izskatās kā lapsiņas, bet kardigani ir ar ieapaļākām ausīm un tumšos "mētelīšos". Valodnieki saka, ka "korgijs" senvelsiešu valodā nozīmējis "feju zirdziņš", un kāds gan brīnums par šo skaidrojumu, ja vēsturiski zināms, ka līdz pat lokomotīvju ēras sākumam bez korgiju palīdzības lauksaimniekiem bijis teju neiespējami iztikt, jo korgiji palīdzējuši dzīt lopus uz pilsētām, kur notikusi lopu tirdzniecība, kā arī tie bijuši lieliski sargsuņi, piemēram, ja jāpārvadā svarīgi dokumenti. Vārdsakot, bezgala uzticīgi un atbildīgi suņi, kuri pēc paveiktā darbiņa paši spējuši atcerēties ceļu pat 100 jūdžu attālumā, kas ir noiets, lai paši dotos mājup, apstājoties tieši tajās pašās viesnīcās/krodziņos, kuros saimnieks piestājis turpceļā. Par lieliskajiem ceļabiedriem krodziniekiem un viesnīcniekiem ticis samaksāts jau avansā, lai atpakaļceļā četrkājainie draugi saņemtu kārtīgas maltītes un atpūtu. 

Lūk, un tieši tas arī raksturo šo augumā nelielo suni ar lielo sirdi arī mūsdienās - bezgalīga mīlestība un uzticība "savai" ģimenei, atbildība par "saviem" cilvēkiem. Mūsu nu jau vairāk nekā 10 mēnešus vecais pembroks Kori ir ļoti darbīga, aktīva, prasīga un arī rotaļīga būtne. Lai gan sen, sen korgiji vairs nedzen liellopu saimes uz lopu tirgiem, visiem suņiem ir ne tikai 98 % no pirmsenča vilka gēniem, bet arī savai sugai raksturīgās iezīmes, un tur nu gan neko nevar padarīt, bet saimniekiem arī mūsdienās ir jārēķinās, ka korgijs nebūs tas suņuks, kuru nosēdināsiet sev blakus dīvānkrēslā, lai kopīgi skatītos kādu romantisko seriālu vai pārspriestu ziņas pie vīna glāzes. Nē, nē! Korgijs uzstājīgi bakstīs ar purnu kājā vai izdomās kādus savus unikālos "kaujas saucienus", lai pavēstītu, ka vēlas spēlēties vai doties ārā. Manuprāt, Kori ir teju vai nenogurdināma, ja runa iet par pastaigām. Lai cik dziļš būtu sniegs, Kori ir gatava rakt sev vien saprotamus labirintus un lēkāt sniegputenī pat tad, ja ir pirmā, kurai jāiemin taciņa. Patiesību sakot, Kori gan ir īsta princese, kas izvairās iet ārā lietus laikā, taču ziemas sniegs ir cita nokrišņu kategorija. Savukārt istabā viņa pieies pie savas mantukastes un atradīs aukliņu, bumbu vai kādu citu mantu, ko tobrīd gribēs "samīļot", un itin bieži šajās spēlēs būs jāpiedalās arī cilvēkiem (jo, hello, kurš tad ir gatavs aukliņu plucināt viens pats?). Jā, šie mazie suņi ir kā tādas enerģijas izlādes uzpariktes, kas vienmēr ir gatavi doties piedzīvojumos. Viņi vienmēr ir gatavi darboties kopā ar cilvēku.

Taču Kori spēj arī stundām būt pacietīga, kad darbdienās cilvēki strādā. Tiesa, tas nozīmē, ka pastaigu laikā suns ir jāved vēl interesantākos piedzīvojumos, vēl vairāk jāskraida vai mierīgi jāļauj izošņāt vēl neatklātās vietas. Būs ļoti melots, ja teikšu, ka tie vienmēr ir viegli brīži, ja ir darāms kas steidzams, tomēr ikreiz saimnieku pacietība ir atalgota ar mierpilnām stundām, kad suns guļ savā migā vai jebkur citur, kur uzskata par ērtu, un vēl jaukāk ir redzēt skatus ar punci uz augšu, kas suņu valodā nozīmē pilnīgu labsajūtu. Korgiji spēj ļoti ātri mācīties un viņiem to patīk darīt, taču vismaz Kori divas visnegatīvākās īpašības ir spītība un stūrgalvība, jo viņai ir pašai savi pieņēmumi par to, kā lietām vajag būt, un reizēm mūsu viedokļi var atšķirties (piemēram, viņa nav tas mīļais sunītis, kurš vienmēr rātni iet blakus saimniekiem pastaigu laikā, jo, Koriprāt, viņai ir jāiet visur pa priekšu un jāpārliecinās, ka ir drošība, tiesa, viņa nemitīgi atskatās un pārliecinās, vai viņai sekojam).

Vārdsakot, Velsas korgija pembroka Kori mīlestība ir patiesa un vārdos neaprakstāma, mūsu kopīgās pastaigas - garas un aizraujošas, un visādi citādi ikdiena ar šo suni ir saplānojama visnotaļ veiksmīgi, jo Kori nav iebildumu doties braucienos arī ar auto. Galvenais ir ievērot regulāras pastaigas, izskriešanās un izrotaļāšanās. 

Nākamajā reizē par mūsu pieredzi ar Kori dzīvošanu dzīvoklī un tādiem ikdienišķiem jautājumiem kā riešana, ķepu mazgāšana, zobu tīrīšana, spalvas mešana un ēšana.