"What doesn't kill you makes you stronger...". Tiešām? Vienmēr?

Pašlaik viena no populārākajām dziesmām ir Kellijas Klārksones (Kelly Clarkson) izpildītā Stronger (What Doesn't Kill You), kuras piedziedājumā ir šādi vārdi: "What doesn't kill you makes you stronger...". Šie vārdi man ienāca prātā, kad šorīt otro reizi nepilnu divu nedēļu laikā lasīju rakstu un domāju par man pilnīgi svešu cilvēku - Toniju Niklinsonu.

Kāpēc gan man Latvijā lietainas brīvdienas rītā būtu jādomā par Lielbritānijā mītošo 58-gadīgo Toniju Niklinsonu (Tony Niklinson)? Neesam nedz tikušies, nedz kā savādāk pazīstami. Par šo vīrieti vispār nezināju neko, līdz jūnija vidū The Guardian rakstā izlasīju par viņa sasniegumu - pirmo tvītu ar tekstu "Hello world". Sarkastiski teiksi - atradušās muļķības, ir nu gan ko priecāties. Jā, ir. Jo Niklinsons kopš 2005. gada ir paralizēts.

Īss Tonija Niklinsona dzīves atstāsts pēc The Guardian rakstiem.

Tonijs Niklinsons visu mūžu līdz liktenīgajam notikumam 2005. gadā ir bijis aktīvs uzņēmējs, dzīvojis dažādās pasaules valstīs kopā ar sievu un abām meitām, bijis "sabiedrības dvēsele" ar gana asprātīgu un sarkastisku humoru. Viņam paticis būt kopā ar meitām un viņu draugiem. Spēlējis regbiju un labdarības nolūkos pat lidojis ar deltaplānu. 2005. gadā, esot Atēnās darba komandējumā, Niklinsons no rīta sajutis galvassāpes, bet nav tām īpaši pievērsis uzmanību, sak' - naktī tā mazāk ir gulēts vai bijusi kāda lieka kokteiļa glāzīte. Taču sāpes nav mazinājušās, līdz nākamajā naktī sirdzējs pats izsaucis ātro palīdzību, joprojām esot pie pilnas apziņas. Kad pie viņa nokļuva ģimene, vīra dzīvību jau uzturēja medicīnas aparāti.

Tagad jau septiņus gadus Niklinsons ir paralizēts. Viņš nevar pakustēties, pats paēst, ieslēgt TV, karstā istabā atvērt logu, ar avīzi aizdzīt uzmācīgu mušu vai pakasīt aizausi. Viņš ir pilnībā atkarīgs no ģimenes un cilvēkiem, kas viņu kopj. Niklinsons fiziskā ziņā ir pilnībā nespēcīgs, bet viņa prāts ir neskarts. Taču Niklinsons nespēj parunāt.

Ar apkārtējiem Niklinsons sazinās divejādi. Ja viņa sieva tur vīram priekšā alfabēta burtus, viņš ar acu skatienu var izveidot vārdus. Otrkārt, dators spēj uztvert viņa acu kustības un tādējādi izveidot vārdus un teikumus, kas skan ne vairs Niklinsona balsī, bet gan robotbalsī. Laikam gan lieki piebilst, ka runāšana šādā veidā no Niklinsona prasa teju vai pārcilvēciskas pūles, jo, lai dators atpazītu attiecīgo burtu, Niklinsona acu kustībām pie tā jāapstājas un viņam acis ir jāsamirkšķina. Datorprogramma nav pati pilnība, tāpēc reizēm mēdz attēlot nepareizu burtu. Tehnoloģiju attīstība arī 21. gadsimtā netiek līdzi Niklinsona prāta spējām.

Un tāda ir Tonija Niklinsona vienīgā saziņa jau septiņus garus gadus.

Varētu jautāt - par ko te jācepjas, ne viņš pirmais, ne pēdējais cilvēks, kas ir gandrīz pilnībā paralizēts.  Tonijs Niklinsons un viņa ģimene vēlas, lai sirdzējam būtu legālas iespējas izbeigt ne tikai fiziskās, bet arī garīgās ciešanas, tas ir, izmantot eitanāziju. Pašlaik gan spēkā esošās likumdošanas dēļ tas nav iespējams. Niklinsons neprasa, lai likumu piemēro vienādi visiem invalīdiem; viņš vēlas, lai viņam būtu tādas pašas tiesības izvēlēties dzīvot vai mirt kā normāliem cilvēkiem.

Pēc tam, kad Tonijs Niklinsons bija nosūtījis savu pirmo tvītu, viņam strauji pieauga sekotāju pulks. Lai viņa situācija tiktu atspoguļota pēc iespējas plašāk, ikviens varēja iesaistīties tvitervijā (par to visu plašāk var lasīt šajā rakstā), kuras laikā labi redzams, ka paralizētais vīrs ir gana asprātīgs un spēj pat pajokot, tātad viņa gars tiešām ir dzīvības pilns (un nevajag tipiskā latviešu garā domāt, ka visas atbildes ir sarakstījusi viņa ģimene!). Rakstā labi atspoguļoti dažādie viedokļi par un pret eitanāzijai. 

Es vienmēr esmu domājusi, ka vislabāk ir mūžīgā miegā aizmigt sirmā vecumā pie pilnas apziņas, veselam, bet bez mocīšanās. Un citu mocīšanas. Tāda ideāla nāve - aizmigu un nepamodos. Taču dzīvē labi zinām, ka ne vienmēr tā tas notiek. Ir slimības, avārijas, sakropļojumi, triekas, vecuma plānprātības un kas tik vēl ne. Un arī tādiem ļaužiem ir jādzīvo. Grib viņi to vai ne.

Mani šī nezināmā Tonija Niklinsona dzīvesstāsts aizkustināja tādēļ, ka arī es vēlētos, lai lēmumu par eitanāziju varētu pieņemt katrs viens. Kad piedzimstam, mūsu vietā domā vecāki - ēdīsi šo, vilksi mugurā to, iesim tur. Pamazām uz mazo homo sapiens sāk gulties arvien lielāka atbildība un iespēja pašiem pieņemt lēmumus. Cilvēks taču esot domājoša būtne, vai ne? Lūk, tā ir mūsu atbildība un mūsu lēmumi par dzīvesvietu, par darbavietu, par draugiem, precībām, bērnu skaitu ģimenē, brīvdienu pavadīšanu, gultas formu, mašīnas modeli un kleitas krāsu. Mēs paši izdomājam, vai gribam būt gaļēdāji, vegāni, veģetārieši, zaļo kokteiļu vai Saules terapijas fani. Paši lemjam, vai ticēt Dievam, Allāham, Budam vai tikai sev. Tad kāpēc cilvēks pats nevar pieņemt lēmumu par savu nāvi?

Sabiedrība noveco. Ja tikšot mainīti likumi un katrs vecais, nespējīgais, pusparalizētais pensionārs būšot tiesīgs lemt par savu mūža nogali, tad tas šai vecajai sabiedrības daļai būšot kā mājiens, ka no viņiem viegli esot iespējams atbrīvoties. Sak' - esi paralizēts, tātad viena maza špricīte un dusi saldā miegā un nevienu netraucē. Vai tiešām?

Domāju, ka lēmums - dzīvot vai mirt - nevienam nav viegls. Tas nav kā nopirkt vai nenopirkt avokado. Tas pat nav tāds lēmums kā pieņemt vai nepieņemt darbā amata paaugstinājumu. Pat ne tāds kā dzīvot šeit vai citā zemē. Šis ir lēmums par Dzīvību, kas katram ir tikai viena un kurā ir tikai viena iespēja. Tonijam Niklinsonam un viņa ģimenei šis noteikti ir bijis vissmagākais lēmums, kāds vien ir bijis jāpieņem. Taču, ja reiz sirdzējs tādu ir izteicis, tad, manuprāt, valstij un likumdošanai tas būtu jārespektē. 

Jo mēs neviens nezinām, kas mūs pašus sagaida mūža nogalē...