Pāriet uz galveno saturu

Brīvdienas Lietuvā I. Pirmā diena. Ceļš līdz Palangai.

Ir pirmdiena, 27. jūnijs. Esmu no agrajiem putniem, bet kaut kā sagadījies, ka manējie ir pūces, tāpēc pat trīs dienu ceļojums uz Lietuvu, lai gan rūpīgi plānots, sākas ar nelielu kavēšanos. Tas nozīmē, ka man ir iespēja pateikt šo: mūždien esmu teikusi un turpināšu teikt, ka mans dzīves ritms un personība nekādā veidā nav savienojami ar ceļošanu lielā tūristu grupā, tāpēc nekad neesmu vēlējusies ceļot ar vismaz 30 citiem svešiniekiem pa maršrutu, kuru izstrādājis kāds cits un kurš tiek vadīts pēc principa "tagad 10 minūtes pils apskatei" un "jums ir 30 minūtes brīvā laika, autobuss jūs negaidīs, ja kavēsieties". Man patīk visu plānot pašai, iet tur, kur vēlamies mēs, bet, ja vieta ir interesanta, tad uzkavēties ilgāk. Iegriezties šķērsielās, lai ieraudzītu graustus, pasēdēt uz soliņa, iemalkot kokteili, uzkāpt kalnā, lai lejā ieraudzītu dīķi, pastaigāt tāpat bez mērķa.
Esam gatavi? Braucam! Diena iesākas apmākusies un pelēka, bet sevi mierinām ar domu, ka tas tikai Latvijā, jo laika prognoze turpmākajām dienām ir iepriecinoša - būšot saulains un silts laiks, tāpēc arī lietussargi apzināti netiek pieminēti. Pa ceļam tiek paķerti pēdējie našķi (varētu padomāt, ka Lietuvā ar barību varētu būt tā pašvaki), nokārtota apdrošināšanas polise (kaut kā tam puisim izdevās mūsu polisi uzrakstīt ar šodienas daumu, paldies) un nolemts, ka pirmais pitstops ir Saldus ar uzkošanu benzīntanka "Oāzē". Līdz turienei braucu es.
Laimīgi tikuši ārā no Rīgas, esam sprukās, jo uz Liepājas šosejas notiek gigantiskie remontdarbi. Ik pa metram (nu labi, es pārspīlēju! bet tikai nedaudz!) ir luksofori vai braukšana pa vienu joslu mežonīgi kratoties un bojājot mašīnu (es tā saudzēju savu vāģīti! man šādos ceļu posmos sāp sirds mašīnas vietā!), turklāt manus nervus bojā tie agresori, kuriem ir jāskrien garām mašīnu rindai neskatoties uz ierobežojumiem (es uz šādu vadītāju "atvainošanās mirkšķiem" neuzķeros un pie pirmās izdevības uz asfalta pati kā agresors esmu viņiem garām). Izbraucot no mājas nedaudz pēs astoņiem rītā, Saldū esam nedaudz pēc divpadsmitiem, taču tur mūs sagaida otrā vilšanās - "Oāze" ir rezervēta kaut kādam pasākumam, tāpēc atliek vien Hesburgers, kurā dodos ar lielu piespiešanos. Labā ziņa - uz Hesburgera kartes ir uzkrātas tik daudz naudiņas, ka par ēšanu nākas maksāt vien puscenu. Pie mūsu rijības tā ir ievērojama summa:) Un notiek šoferu maiņa. Laiks paliek labāks.
Braucam tālāk caur Ezeri uz Mažeiķiem. Robeža ir tik izplūdusi, ka Andris pat īsti nepamana, kad esam jau pāri. Mēs nevienu neinteresējam, tādēļ nu arī es varu neuztraukties, jo Artūra pase netiek pārbaudīta (tai pēc nepilnas nedēļas beidzas derīguma termiņš). Esam bez leišu naudiņām, jo a) tādā rīta agrumā Rīgā lielveikalos maiņas punkti ir slēgti, b) Swedbankā (turklāt izstāvot rindā gandrīz pusstundu) paziņo, ka varot iedot tādu summu, kāda mums nav vajadzīga - daudz par daudz, jo esam no tiem, kas ceļojumos paļaujas uz kredītkartēm, nevis ar naudu piestūķētiem makiem. Mazliet mānos - īstenībā katram bērnam ir iedoti 10 liti, kas palikuši pāri no mana Viļņas komandējuma maijā. Tā nu jokojam, ka bērniem nāksies mūs uzturēt. Saldējumam būs gana.
Līdz Mažeiķiem notiek sacensības par to, kuram pirmajam telefons pārslēgsies no LMT uz Omnitel. Tiesa gan, tas notiek gana vēlu, kad klāt jau Mažeiķi. Tas, protams, priecē, lai gan pieslēgts ir LMT izdevīgais Ls 1 tarifs internetam un MMS, kas tādam "internets telefonā" fanam kā man ir kā medusmaize. Cauri Mažeiķiem izkļūstam gana viegli (es lasu karti paralēli ar telefona balsi, kas bļaustās no mašīnas priekšējā paneļa) tikai ar vienu izbīli krustojumā, kad tomēr nākas palaist strauji braucošu kravas kasti no kreisās puses. Jā, un pasmaidām par Naftinieku ielu.
Tālākais ceļš ir šāds...
un arī šāds.
Tas, ka Lietuva ir gana pauguraina, bija viens no šī ceļojuma atklājumiem. Vēl mūs pārsteidza ceļmalu žogi (jokojām, ka Latvijā kas tāds nav iespējams, jo kāds gudrelis noteikti būtu visu satinis glītā rullī un aizstiepis savai dačai), ceļazīmes, kas brīdina par meža zvēriem, cilvēkiem, melnajiem punktiem, lidmašīnām, asfaltā iebrauktām risām un pat jātniekiem, neizcirstie meži, vēja rotori...
un rapšu lauki.
No Mažeiķiem ceļš ir taisns, tomēr esam nolēmuši apstāties vismaz divos pitstopos - Pluņģē un Kretingā. Ceļš ir labs un interesants, un kā jau svešinieki mēs braucam godīgi pēc visiem noteikumiem ievērojot arī melno punktu noteiktos 70 km/h. Ja ir ko redzēt visriņķī un visapkārt, ja skan jauka mūzika un ir savējo bariņš, kas paspējuši jau apēst lielāko daļu līdzņemto našķu, tad ceļš itin nemaz nav nogurdinošs. Paspējam izrunāties pat par Ķīnas premjera vizīti Londonā. Un ķīniešu ekspansiju visā pasaulē.
Pirmā pienāk Pluņģe, kas grāmatā "Top 10 ceļojumu maršruti pa Lietuvu" (aizsteidzoties pa priekšu notikumiem pateikšu, ka grāmatiņa ļoti noderīga, lai plānotu ceļojumu) minēta kā 2009. gada "Lietuvas kultūras galvaspilsēta" un "viena no skaistākajām pilsētām Žemaitijā". Mūsu mērķis ir apskatīt Pluņģes pili. Te gan atkal neliela atkāpe - lai gan pili atradām, tomēr ir divas vilšanās: a) par šo vietu informāciju varēju atrast tikai kāda lietuvieša blogā, nevis oficiālā tūrisma portālā, b) arī šī pils (tāpat kā daudzi citi apskates objekti) ir slēgta pirmdienā. Te nu man būtu patiesi draudzīgs ieteikums visiem tūrisma jomas darboņiem - lūdzu, lūdzu, vismaz Baltijas valstu karstākajā tūrisma sezonā, kas ir no jūnija līdz augustam, atveriet visus apskates objektus arī pirmdienās (ir taču gana daudz skolēnu, kuri varētu piestrādāt, tirgot biļetes, uzkopt telpas, pieskatīt ģīmetnes), lai ikviens garāmbraucējs varētu tikt iekšā muzejos, pilīs, izstāžu zālēs, nevis klīst pa parkiem un stiepties pie palodzēm (starp citu, vai zināji, ka arī Dabas muzejs Rīgā ir slēgts pirmdienās un otrdienās? Katastrofa!!!). Taču beigšu sūkstēties!
Tātad Pluņģes pilī pirmdienā netikām iekšā, taču bēda maza, jo vispār pils līdz 30. jūnijam vēl tika rekonstruēta. Tai visriņķī bija stalažas, un krāsotāji vēl cītīgi steidza triept krāsu, lai pili jau citreiz mēs redzētu frišu un glītu kā līgavu. Domāju, ka pils āriene varētu nozīmēt, ka arī tās iekštelpas ir skaistas.
Pils priekšā ir arī dīķītis ar krāšņām ūdensrozēm un skulptūru, kas, mūsuprāt, ir arī strūklaka (pašlaik nedarbojās).
Krietni izstaigājoties pa pils parku (tas ir plašs un kopts), pamanījām ko interesantu. Ko tu vari saskatīt? Vai to pašu, kas lika apstāties mums?
Ja tava atbilde ir "sirsniņa", tad es varu iesaukties "bingo!":)
No Pluņģes ceļš tālāk līdz Kretingai, kurā vēlamies apstāties, jo mūsu ceļvedī minēts, ka tajā ir "tropiskais jeb ziemas dārzs", kurā esot pat banānkoks. Ai, ai, lai kā mēs gribētu to atrast, tā izrādās mission impossible, jo i-netā atrastajā adresē neko tamlīdzīgu nemanām, tomēr esam nokļuvuši pie iespaidīgas baznīcas, kas gan nevienā ceļvedī nav minēta. Tādi, lūk, brīnumi šaisaulē!
Sastapām pat īstu mūku (kurš gluži kā jebkurš parasts cilvēks zālītē tīrīja botu no kāda dzīvnieka mēsla) un otrā pusē ielai atradām dīķīti, kurā bija salikti nelieli plosti ar krāsainiem karogiem (ja kāds zina, kam tie domāti, lai padod ziņu!), un uz viena no tiem gozējās pīle (eh, ir tiem dzīvniekiem attapība - kāpēc izmantot savu spēku, ja vējš plostu tāpat pavizina?).
No Kretingas līdz Palangai ir rokas stiepiena attālums. Tuvojoties Palangai, labi pamanāmi "stopotāji", kas nav viss stopotāji, bet gan nakstmītņu izīrētāji, kuri cits par citu attapīgāk vēlas piesaistīt garāmbraucošo uzmanību. Tiesa gan, trīs dienu laikā dažādos ceļu posmos tā arī nemanīju, ka kāds būtu piestājis un interesētos par piedāvājumiem. Arī mums mājvieta bija rezervēta gandrīz trīs nedēļas iepriekš (par to gari rakstīju iepriekšējā rakstā).
Pulkstenis tuvojas 6iem vakarā. Atraduši savu jauno mājvietu gliemeža formā, griežamies atpakaļ uz Palangas pusi, lai tuvākajā Iki iepirktu vakariņu našķus. Esam laimīgi nobraukuši 325 kilometrus, esam izstaigājušies, bet neesam sakašķējušies. Mūs vēl gaida īss gājiens uz jūrmalu un salds miegs. Brīvdienu pirmā diena ir izdevusies! Saldus sapņus!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.