Pāriet uz galveno saturu

Skotlendstrīta Nr. 44*

Pata atslēdza sava dzīvokļa durvis. Skotlendstrīta nr. 44 patiesībā bija vieta, kurā viņa bija tikai īrniece, lai gan daudzi kāroja piederēt šai vietai, kura tika uzskatīta par Edinburgas bohēmisko daļu. Vai viņa pati pie tās piederēja? Vai meitene, kurai ir otrais brīvais gads un darbs mākslas galerijā, pieder bohēmiskajai Edinburgai? Un kas vispār ir bohēmisks? Pata pārtrauca šos muļķīgos prātojumus un pārkāpa dzīvokļa slieksnim. Viņa bija gandrīz vai pārliecināta, ka aiz muguras Dominika - šī elegantā, zinošā, savu smilškrāsas Mercedes mīlošā kaimiņiene - viņu atkal vēro pa sava dzīvokļa "actiņu". Pata pasmaidīja - Skotlendstrītā nr. 44 viss bija tik paredzams.
Tāpat Pata zināja, ka smarža, kas viņu sagaida, pārkāpjot slieksnim, ir Brūsa matu želeja. Viņa viegli sarauca lūpu kaktiņu, iedomājoties Brūsu stāvam pie spoguļa un rūpīgi veidojot frizūru. Pa viņa istabas durvju šķirbu spīdēja gaisma, un Pata strauji iegāja savā istabā, lai nebūtu jādomā, vai Brūss ir kopā - jau atkal! - ar to amerikāņu meiču. Viņa bija dzirdējusi, ka viņš šo solās precēt. Pēc tam Patai bija uznācis kārdinājums viņai pastāstīt, ka supersaldais bučmūlītis Brūss, kā jau tas piedienas donžuāniskam brunču medniekam, arī Patai bija piedāvājis savu mierinājumu. Pata noskurinājās, to visu atceroties.
Viņa iedomājās par Metjū. Viņš  esot bagāts, tā vismaz viņš pats nesen bija teicis. Ja tā labi padomā, Pata pie sevis noteica, viss tiešām par to liecina. Būt nepelnošas galerijas īpašniekam var atļauties tikai tad, ja pēc graša nav jāmeklē. Nav jau tā, ka Metjū peldētos naudā, nepavisam nē! Pata apsēdās uz gultas malas un pavērās spogulī. Nez vai Peblo (?) mīklas atrisinājums varētu mainīt viņu attiecības? Tas bija tik negaidīts! Metjū nebija slikts puisis, viņš pat ir glīts, tikai viņam nepieciešama krietni lielāka pašpaļāvības deva. Pēkšņi Pata skaļi iespurdza. Viņai prātā ienāca pavisam ķecerīga doma. Pēc Konservatīvo balles Brūss naktī bija skaļi murgojis un runājis par neuzvilktajām apakšbiksēm zem skotu kilta. Reizēm Patai gribējās saņemties un šim uzpūtīgajam, iedomīgajam jauneklim pajautāt, kas tad viņam tik ļoti slēpjams gadījies, tomēr meitene apzinājās, ka, uzdodot šādu jautājumu, viņa sarktu un bālētu, bet Brūsam būtu vēl viens iemesls atgādināt viņas neseno iemīlēšanās fāzi.
Pata lēnām atslīga gultā, nomezdama kurpītes turpat uz mīkstā paklājiņa. Dzīve ir jauka, vai ne? Vai man vajadzētu baidīties ieslīgt miegā, viņa prātoja? Šī taču ir mana gulta, mana valstība, un te nevar atgadīties nekas tāds, kas notika, kad iemigu Brūsa gultā. Nē, to es nepadarīšu par nebijušu, tomēr labāk ir gulēt savā gultā. Šī ir bijusi gara diena ar raibiem notikumiem, un es vēl nezinu, vai tā ir beigusies, Pata nodomāja, lēnām slīgstot vieglā snaudā.

*Šī ir mana interpretācija par "smalki izklaidējošo grāmatu" "Skotlendstrīta Nr. 44", kuru 110 turpinājumos avīzei The Scotman sarakstīja Aleksandrs Makkols Smits. Aizraujoša, viegli lasāma, izklaidējoša, intriģējoša. Un tajā nav nekāda sakara ar Skotlendjardu!!!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas