Pāriet uz galveno saturu

Par zinātni un zinātkārajiem

Tik vēlā stundā pēc saspringtas darbdienas nebiju domājusi rakstīt, tomēr nespēju atturēties, un uz šo soli mani mudināja kāds (iespējams - nejaušs) šī bloga lasītājs, kas trolejbusā bija iekāpis, iegūglojot vārdus "biznesa ideja" (well, well, par biznesa ideju tiešām izteicos pirms pāris mēnešiem). Tad nu visus, kuri meklē biznesa idejas, es aicinātu vēl tikai rītdien doties uz Dailes teātri, kur notiek varen aizraujošs pasākums ikvienam "dullajam didzim" jeb prātvēderam, kurš stundām var filozofēt par to, kas ir bijis pirmais - ola vai vista. Vārdsakot, pašā Rīgas centrā trīs dienu garumā un pilnīgi bez maksas ir iespējams veikt dažādus eksperimentus, pētīt, analizēt, secināt, rotaļāties ar interaktīviem mācību uzdevumiem. Nav šī ne slēptā, ne atklātā reklāma viena vienīga iemesla dēļ - es patiesi ticu, ka dzīvē svarīgākais ir prāts, un mana vislielākā cieņa ir tiem cilvēkiem, kuri visu mūžu mācās, mācās un mācās nevis slinkuma un grūtgalvības dēļ, bet gan tādēļ, ka pelēkās šūnas prasa nemitīgu nodarbošanos.
Kad man bija 14, es biju, manuprāt, parasts tīnis. Tagad es skatos uz savu 14-gadīgo tīni un priecājos, ka ir cilvēciņš, kas tik agros gados ir prātā nobriedis un apņēmības pilns iet pretī savam mērķim - astronomijai. Es zinu, ka varbūt Anete dosies mācīties uz ārzemēm, jo par to viņa runā jau vismaz pāris gadus, bet es ticu, ka viņa sasniegs savu sapni. Lai jau man piedod Laura Reinika fanītes, bet mans bērns šodien nopirka astronoma Ilgoņa Vilka grāmatu un saņēmās, lai lūgtu viņam autogrāfu. Šī zinātnieka teiktais "varbūt pēc gadiem tiksimies lekcijās", manuprāt, ir cilvēka izaugsmei būtiskāks teikums, kas iedvesmo šeit un tagad. Un tikpat līksmu mani dara Artūra teiktais, ka šī diena viņam esot bijusi visforšākā šīsvasaras diena, un tas viss tikai dēļ zinātnes, kuru baudīt var ikviens.
Vakardien, stāvot mūsu iZvaigznes stendā, es sajūsminājos par ģimeni - vecākiem tā pāri 40 un meitu tīnes gados. Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, tieši ģimenes tētuks bija visaktīvākais interaktīvo materiālu baudītājs. Un es sapratu, ka arī šajā ģimenē viss ir kārtībā. Šopēcpusdien ar materiāliem rotaļājās brālis un māsa - viņš vidusskolnieks, bet mazā varēja būt tikai pirmo klašu skolniece. Kā man gribētos, lai visi šie zinātkārie un pareizā virzienā vadītie bērni varētu īstenot visus savus sapņus un kļūt par astronomiem, ķīmiķiem, fiziķiem, nanotehnoloģiju un citu tehnologiju guru!!! Viņu acis mirdz, kad jāliek lietā prāts, jādomā un jāanalizē! Ja vēl ir vecāku atbalsts, tad interneta meklētājos noteikti nebūs jāraksta "biznesa ideja", jo viņu pelēkās šūnas pratīs rast risinājumus no šķietami bezcerīgām krīzes situācijām.
Es nenīstu popkultūru, bet ienīstu patērētāju sabiedrību, kurai no agrām dienām tiek teikts, kas tagad ir jādara, kā ir jāizskatās, kā šobrīd jātievē. Ir ļoti maz tādu mūziķu kā Bono, kas aktīvi iestājas par taisnību, vienlīdzību, dabas aizsardzību, - mūziķis, kurš savu vārdu ziedo arī cēliem mērķiem. Kāpēc gan vienreiz nevarētu saņemties visi zinātni atbalstošie un noorganizēt vienu kārtīgu zinātnes flašmobu? Tā, lai zeme norīb ne pa jokam! Nevajag jau gluži Fukušimu atkārtot, bet tomēr... Tā, lai reiz tiek sadzirdēti tie, kuri savu vietu dzīvē ir panākuši ar prātu, jo mums tomēr jāatzīst, ka pasaules kārtību varēs noturēt tikai tas, kuram būs gudrākais prāts. Jau šobrīd esam arvien lielākā tehnoloģiju varā, bet parīt jau izdzīvos tas, kurš savu tehnoloģiski inovatīvo prātu pirmais būs licis lietā.
Manuprāt, nākotne pieder radošuma un analītiska prāta sintēzei. Mans uzdevums ir parādīt iespējas, kā to sasniegt. Lāpstu ņems rokās katrs cilvēciņš pats, un tikai no viņa būs atkarīgs, kā tā bedre tiks rakta.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.