Plazmas televizoru revolūcija

Es nespēju klusēt. Man ir skumji, jo mana mīļākā pilsēta - mana Londona - tiek izvarota. Londona ir vieta, kur es ikreiz esmu sajutusies kā mājās pat ejot pa vēl nestaigātiem ceļiem. Vienalga, vai Londonā esmu bijusi tikai caurbraucot vai palikusi tur vairākas dienas, vienmēr esmu jutusies kā sengaidīts draugs. Tā ir vieta, kur saplūst tautas un valodas, kur Latvian English iederas tikpat labi kā citi Englishes, kur ādas krāsai, apģērbam, statusam un profesijai nav nozīmes, jo šeit uz ielas tu esi tāds pats kā Native Englishperson, un to nu es izbaudīju savā pēdējā Londonas apciemojumā šīgada janvārī pati uz savas ādas, kad netālu no Oxford Street metro stacijas cēla, eleganta, maza auguma angļu kundzīte tuvu pie simtgades sliekšņa man jautāja, uz kuru pusi esot Debenham veikals. Laikam tik angliski vietējā es viņai šķitu. Un tagad es ziņās redzu, kā šajā pašā Debenham notiek laupīšana.

Tviterī izlasīju ziņu, kuras doma bija apmēram šāda - ja Ēģiptē protesti bija par demokrātiju, tad Lielbritānijā šī esot plazmas televizoru revolūcija. Vai nav absurds? Trīs gadus pēc kārtas dodoties uz Birmingemu un lielāko izglītības jautājumiem veltīto izstādi the Education Show, un dzīvojot viesnīcā uz lielākās un dzīvelīgākās gājēju ielas, pārliecinājos pati savām acīm, ka tikai vienu gadu - 2009. gada martā - Birmingema vismaz ārēja izrādīja finanšu krīzes pazīmes, par stundu samazinot veikalu darba laiku. Vismaz tā tas bija šikajā Bullring apkārtnē. Jau 2010. gadā lielveikali kūsāt kūsāja no naudu terēt kāriem ļaudīm. Tagad Birmingemā laupa veikalus, lai iegūtu kārtējo plazmas televizoru. It kā angļiem TV kaste būtu kāda tāla, neaizsniedzama, nebijusi manta. Kā ūdens mučele par nāves trīsstūri pasludinātajā Āfrikas austumkrastā, kur cilvēks ir laimīgs, sasniedzot jau tā pārapdzīvoto bēgļu nometni.

Tajā pašā tviterī izlasīju ziņu, ka Waterstone's gan nesamazināšot grāmatnīcu darba laikus un par vandāļiem daudz nebēdā. Kāpēc tā? Waterstone's darbinieki cer, ka laupītāji vismaz izlasīs grāmatas, ko būs sazagušies. Mans Waterstone's, kur esmu stundām sēdējusi, pētot akadēmisko literatūru, kur atsaucīgi darbinieki ir man meklējuši grāmatas un atvainodamies rakstījuši ISBN numurus, pēc kuriem darbus man sameklēt citviet, kur palīdzība ir neuzbāzīga un draudzīga.

Marks&Spencer, BHS, pat superlētais Primark ar visu tajā valdošo haosu... Euston, Trafalgar Square, Nelsona statuja, Britu muzejs, interaktīvās ekspozīcijas, kur visu var aptaustīt, kustināt, pētīt... Hammersmith, metro līnijas, perfektums, kurā tik viegli orientēties... Kā man tā visa pietrūkst!

Londona, turies! Es ticu, ka patiesie londonieši nosargās savu pilsētu, ka cilvēks kapucē, kas pašlaik ir ikviena londonas iedzīvotāja un tūrista bieds, drīz vien pārtaps par kārtējo ļauno tēlu komiksos, kuru uzveic Supermens, un pilsētā iestāsies īstens angļu miers. Londona un Anglija, es atgriezīšos, mēs vēl tiksimies, jo tieši tā ir vieta, kur es vēlētos būt, ja nebūtu šeit. Es turu īkšķus, lai homo vulgaris pamostos kaut kripatiņas veselā saprāta, un vienā no pasaules izcilākajām, tradīcijām bagātākajām, tolerantākajām, mierīgākajām pilsētām iestātos ierastā kārtība, kur drošība ir ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Kā fish&chips angļa ēdnienkartē.