Jūnasa Jūnasona varen smieklīgajā grāmatā "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" ir šādi vārdi: "Viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs" (41. lpp.). Šie vārdi man ienāca prātā, domājot par vairākiem pēdējo dienu notikumiem, kas šķietami liekas nesavienojami. Šis pārspriedums gan ir situācijas vispārinājums, plašāks raksturojums, tāpēc jau iepriekš saku "piedošanu", ja kāds to uztver dziļi personiski un sašutumā grib iesaukties: "Nu kā tā var būt! Muļķības! Es tā nedaru!".
Vakardien plašākā pulciņā kopā ar kolēģiem diskutējām par tehnoloģijām mācību procesā, par inovācijām, par radošumu un tradicionālo mācību procesu skolā. Viena no atziņām no mūsu pašu pieredzes ir šāda: Latvijā mācību process joprojām lielā mērā tiek pakārtots un organizēts centralizēto eksāmenu un valsts pārbaudes darbu sekmīgai nokārtošanai. Uzdevumi tiek nemitīgi drillēti, iepriekšējo gadu pārbaudes darbi tiek kopēti un pildīti pat vairākas reizes mācību gada laikā, uzdevumi tiek kombinēti, skolēni tiek "dresēti", lai pārbaudījuma diena būtu līdz sekundes desmitdaļām atstrādāta sistēma. Trešā klase drillē latviešu valodas mutvārdu daļas topikus (un saki man, lasītāj, cik veikli tu varētu izteikties par tematu "Mans labākais draugs"? Vai "Mana māja"?), astotā klase drillē devītās klases matemātikas eksāmena uzdevumus utt. utjpr.
Un kas mani sagaida, nokļūstot mājās? Meitas, nu jau devītās klases skolnieces, paziņojums: "Mēs šodien pildījām pagājušā gada devītās klases angļu valodas eksāmena uzdevumus!"! Smieties? Raudāt? Dusmoties? Vai klusībā nogrozīt galvu un nobubināt viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs? Nekas taču nemainās no gada gadā!
Šodien nāca klajā paziņojums, ka jāpaaugstina prasības vidējās izglītības dokumentu iegūšanai. Piekrītu. Bet vai tas nenozīmē, ka drillēšana un gatavošanās eksāmeniem un valsts noteiktajiem obligātajiem pārbaudes darbiem notiks vēl stingrākā uzraudzības režīmā? Nevis radot skolēniem plašāku redzesloku, spriestspēju, mudinot viņus analizēt un saskatīt likumsakarības un kopsakarības pat šķietami attālos jautājumos, bet mērķtiecīgi pildot viena vai otra veida uzdevumus, lai tikai būtu tā trauslā drošības sajūta, ka skolēns, ieraugot, piemēram, savienošanas uzdevumus, zinās, kas nu ar to jādara.
Latvijā daudzi ir iecienījuši macibuvideo.lv resursus, kas pēc būtības ir "vecākā brāļa" Khan Academy analogs latviešu mēlē. Tad nu Khan Academy izveidotājs Salmans Kāns (Salman Khan) nupat ir publicējis savu pārdomu rakstu par mūsdienu skolām un skolēnu koncentrēšanās spējām. Labi zinām, ka skolēni nemīl lekcijveida nodarbības, taču kā tad aizpildīt tās 10-15 minūtes, kurās skolēni spēj "savākties"? Es kā vecāks gribu, lai mana bērna smadzenes tiek nodarbinātas ar netradicionāliem, sarežģītākiem, neparastākiem uzdevumiem un jautājumiem, kas attīsta viņu domāšanu, nevis liek veikt automātiskas darbības. Ir cits gadsimts, kas prasa citu prasmju attīstīšanu un nostiprināšanu.
Taču viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs. Un ir jau bijis. Bija, ir un būs. Jo tā ir vieglāk, tā ir pierastāk. Jo mūsu sistēmai vajag 70 % "labi un teicami" nokārtoto darbu un 86 % A un B rezultātu CE. Nauda seko skolēnam, bet skolēns seko tur, kur ir labi vidējie pārbaudījumu rezultāti (dzirdēt "no mūsu skolas 85 % skolēnu iestājas augstskolās" taču ir patīkama motivācija izvēlēties kādu konkrēto skolu, vai ne?). Mums vajag "zināšanu konveijerus", nevis procesu izpratni. Jo kāpēc gan mums būtu vajadzīga domājoša tauta?
Komentāri
Ierakstīt komentāru