Kādas ainas jums nāk prātā, iedomājoties suni, kurš dodas ceļojumā ar automašīnu? Man vienīgais skats ir nereti filmās redzētais
ārprātīgi laimīgais suns, kas sēž automašīnas priekšā pasažiera sēdeklī, nedaudz izliecies ārā pa pusatvērto logu, vējā plīvojošām ausīm un Dollijas Pārtones tipa smaidu (pietiek, ja atmiņas atsvaidzināšanai paskatīsities viņas duetu ar Keniju Rodžersu,
izpildot "Islands in the Stream"), garām aizslīdot pasakaini skaistām lauku ainavām. Šāds suns, nezaudējot ne milimetra no Dollijas Pārtones smaida, ir gatavs mesties
Bēra Grilla cienīgos piedzīvojumos kopā ar saimniekiem gan pļavās un kalnos, gan purvos un jūrmalās. Hei, ceļošanas brīvība!
Tikai, lūdzu, neaizmirstiet mani paņemt līdzi! Suns man nozīmē tādu pašu
nemiera garu, kādu esmu es pati.
Un labi, ka Kori pie mums ieradās, kad mans vienīgais priekšstats par suni un ceļošanu bija šāds! Kad jau ar Kori devāmies pastaigās un ceļojumos, uzzināju, ka ir arī tādi suņi, kuri izbraucienus pārcieš vemjot vai liekot saimniekiem braukt pie automašīnas stūres ar velosipēdistu iesācēju ātrumu. Līdz šim biju domājusi, ka tikai Katons ir tāds zellis, kurš savā agrīnajā jaunībā 30 km attālumu līdz vetārstam lika veikt ar vairākiem pitstopiem un daudziem sirmiem matiem, bet kaķim tas bija piedodams.
Kori pirmo reizi (neskaitot ierašanos dzīvot pie mums) devās braucienā ar automašīnu pēc savām kucēna potēm aprīļa beigās gandrīz trīs mēnešu vecumā. Bijām mūsu ceļotājai sagādājuši pārnēsājamu somu gluži kā kabrioletu - ar atvelkamu "jumtu", lai suns varētu redzēt visu, kas notiek apkārt. Būtu ļoti melots, ja es teiktu, ka pirmajā braucienā Kori visu saprata un braukšanas noteikumus pieņēma bez pīkstieniem. Taču otrais un visi pārējie braucieniem aizgāja kā smērēti. Jej!
Jau pēc pirmajām "ceļošana somā" reizēm sapratām, ka šī uzparikte gan nav domāta tādiem suņiem kā Kori. Izmantota vien kādas trīs braucienu reizes, tā ir jau noziedota un, cerams, noder kādam citam nezināmam suņukam. Izskatījuši Latvijas dzīvnieku preču veikalos pieejamos "suņu autokrēsliņu" variantus, sapratām, ka atliek vien pasūtīt "automigu" no Amazon, un šo izvēli neesam nožēlojuši ne sekundi. Kori, protams, ir ne tikai piesprādzēta savā "migā", bet tai ir mīkstas malas, kas ļoti, ļoti noder tālākiem braucieniem, kad suns vēlas atbalstīt galvu.
Automašīnā Kori ļoti ātri pieņēma spēles noteikumus, proti, te vienmēr ir jābūt piesprādzētai un vienmēr ir jābūt tikai savā "automigā". Jā, arī mēs sākumā domājām, vai kādam nevajadzēs sēdēt automašīnas aizmugurē, lai vienmēr uzmanītu suni, un vai tiešām mierīgi varēsim sēdēt priekšā arī attālumos, kas pārsniedz 30 km. Dažas pirmās ceļosanas reizes sunim, protams, vajadzēja stāstīt, ka arī priekšķepas jāliek "automigā" un kājās stāvēt brauciena laikā nedrīkst, un patiesībā es apbrīnoju, kā viens mazs kucēns šos noteikumus saprot un pieņem, ja satiksmē joprojām nākas redzēt bērnus, kuriem vecāki savos auto ļauj dīdīties, nepiesprādzēties, tupēt auto aizmugurē ar skatu pa aizmugures logu. Varbūt suņi ir vienkārši saprātīgāki: ja kaut kas ir jādara, tad arī ir jādara. Vārdsakot, Kori zina: ja pasakām, ka "ejam uz mašīnu!", tad suns sēž automigā piesprādzēta, lai tas arī būtu 500 metru brauciens līdz tuvējam parkam.
Ceļot ar Kori ir ļoti, ļoti viegli, un pirmajā vasarā viņas ceļotāja gēns ir pārbaudīts dažādu garumu izbraucienos Latvijā, Lietuvas pierobežā, kā arī cauri visai Igaunijai. Iespējams, ka suns braucienus ar auto uztver mierīgi arī tāpēc, ka ceļošana mums nenozīmē noskriet pēc iespējas lielāku attālumu īsākā laika periodā, bet gan ļoti daudzas regulāras apstāšanās, lai izkustinātu kājas. Mašīnā vienmēr brauc līdzi Kori saplacināmais ēdamtrauks un pastaigu ūdens pudele (paldies te atkal pienākas dzīvnieku trauku industrijai, kas arī par šādiem niekiem ir padomājuši). Esam arī piestājuši Viršos vai Circle K, kur priekš Kori ir pirkti mazie, kraukšķīgie burkāniņi (te iepriekš jau rakstīju par viņas dārzeņu mīlestību), lai iedotu kādā pitstopā.
Es nezinu, kāda būtu ikdiena ar suni, kuram nepatiktu ceļošana un dažādas pastaigas. Kori ir sanācis nokļūt ģimenē, kurā vienkārši ir jāvelk vestīte (iemauktiņi) un jādodas piedzīvojumos. Varbūt tā būs Viesīte ar Mīlestības taku, varbūt Svitenes muiža, varbūt Zasas muižas parks, Ērberģe, Staļģene, Zvirgzdes kāpa vai Limbažu Lielezera putnu tornis, kurā būs jākāpj, bet Kori ar visburvīgāko Dollijas Pārtones smaidu mazajā ģīmītī būs gatava doties līdzi jebkurā piedzīvojumā, jo... tāds nu tas mazais korgijs ir, jo tādi esam mēs.
Iespējams, ka nākamreiz uzrakstīšu par kādu traku nedēļu un vizualizāciju, kā zaglis melnā sejas maskā stiepj prom ledusskapi ar visvērtīgāko - vistu sirdīm.
