Cimperlīgā cukurzirņu princese un brokoļu plosītāja

 

Ikdienas ainiņas iz dzīves ar kucēnu nebūtu iedomājamas bez stāstiem par ēšanu. Domāju, ka nav neviena cilvēka, kurš pats nebūtu vērojis zīdaiņu izdarības ar ēdieniem vai vismaz šādus stāstus dzirdējis ar teju vai tautas aktiermākslas godalgas cienīgu attēlojumu. Vārdsakot, mazuļi un ēdiens ir jautri, kaitinoši un šmucīgi, bet kādas ir kucēna un ēdiena attiecības?

Atkāpei stāsts par kaķi Katonu, kurš teju vai visu savu nu jau astoņus gadus garo mūžu ikdienā pieturās pie ļoti striktas kārtības: kad gribu, tad ēdu sausos kraukšķus, un kad gribu, tad ēdu slapjo barību, jo tavs galvenais uzdevums, cilvēk, ir tikai rūpēties, lai man garšojošās lietas vienmēr ir rezervē un lai katru rītu tiktu servētas divās bļodiņās. "Sauso barību, lūdzu, no šiem zīmoliem, taču nekādā gadījumā no tiem pašiem nepērciet man slapjo barību, jo to es ēdu tikai no šiem citiem ražotājiem," - apmēram tādus tekstus raida kaķa skatiens. Ak jā, un plkst. 18.00 neaizmirstiet man iedot našķus, un tie gan ir gana svarīgs iemesls, lai mani pat ar paciņas skaņu pamodinātu no kārtējās snaudas - arī to pauž kaķa skats.

Lūk, apmēram tādu biju iedomājusies arī Kori ēdināšanu! Svētais jāņtārpiņ, tie suņu ēdienu plaukti dzīvnieku preču veikalos taču varētu izveidot vēl vienu Monblānu, ja ne gluži Everestu! Konservi pavisam maziņiem un mazliet lielākiem, pieaugušiem un vēl pieaugušākiem, augumā maziem un svarā viegliem un pavisam svarīgiem suņiem arī. Šķirnei tādai un vēl arī tādai un tādai. Sausie kraukšķi ar vistu, liellopu vai mencu. Vai lasi. Var arī tikai dārzenīšus. Āāaaaa, un tad vēl miljoniem našķu, ko uzkost tāpat vien vai apmācību laikā. Staigāšanai gar suņu pārtikas plauktiem nepieciešams ceļvedis, lasāmbrilles un nervu drapes. 

Sākotnējais plāns bija Kori brokastīs dot rūpnieciski ražoto slapjo barību, bet vakariņās - sausos kraukšķus. Divus mēnešus vecam korgijam tika mēģināts šis un tas, pētīts, cik no bļodiņas izmēra vienā reizē tiek apēsts. Trīs mēnešu vecumā Kori pēc brokastīm kā graužamnašķi šad un tad saņēma mazo burkānu, kas bieži vien steigā tika aiznests uz guļammigu, lai turpinātu cītīgi grauzt oranžo draugu vai pat paslēptu migā. Arī ābolu šķēlītes tika šņakstinātas, vienlīdz labi arī gurķi, bet es arvien vairāk sāku pētīt Barbaras Teilores-Laino sarakstīto grāmatu "Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem", jo brokastis ar slapjo barību nereti tika ēstas arvien negribīgāk, taču dienā ieteicamo bundžiņu skaits uz etiķetes pieauga. Palīgā, ko nu darīt?! Vai tiešām Kori var būt negausis, kas izsalkumu remdē ar piecām cukurzirņu pākstīm brokastīs?

Tā nu pamazām rūpnieciskajai slapjajai barībai klāt tika pielikta kāda vistu sirds vai akna. Un tad tik ballīte sākās pa īstam, jo ašā Kori saprata, ka ēdamtraukā  var uztaisīt sprādzienu un izņemt ārā tieši to, ko vēlas ēst, un šis "tieši tas" izrādījās "cilvēku ēdiens". Brokastis ar olu kulteni, cukurzirņiem un mellenēm? Jā, jā, jā! Svaiga brokoļa "stiebrs", pāris muskuļkuņģi, sirdis un vēl avene? "Dievinu šo barību!" sacīja Kori skatiens. Vārītas grūbas ar malto gaļu? "Lūdzu, vai tiešām man nevarētu to ielikt lielākā trauciņā?" pārmetoši jautāja Kori, jo tāds ēdiens šķiet pazūdam dažos šļurp-šļurp-šļurp skaņas kumosos. Oooo, un ja vēl mazliet tai putrai pieber klāt kādu timiānu tāpat vien smaržai! Viss, ardievu rūpnieciski ražotās slapjās barības kalni, šis korgijs savu izvēli ir izdarījis!

Patiesību sakot, ik pa brīdim ir rīti, kad atkal tiek ielikts kāds bišķis no "veikala barības", taču Kori tad šķiet piesakām badastreiku un raida vispārmetošāko maza sunīša skatu ar tekstu "Vai tad tu itin nemaz nevari man iedot kaut sieru?". Vārdsakot, tās ir mocības i sunim, i suņa ģimenei, tāpēc Kori kā uzvaras karogu var pacelt savu strupasti un turpināt plānot ikrīta sprādzienus brokoļu, burkānu un cukurziņu frontē. Ja reiz mans suns ir tikpat cimperlīga ēdāja, kāda esmu es pati, tad arī taisīšu uci-puci brokastis un skriešu uz bodi 30 km attālumā, lai tās vistu sirdis atrastu, jo tieši tāda ir reālā situācija, ka ne tie cukurzirņi ir visos veikalos, un pat ne vistu aknas vienmēr ierastajā plauktā. Lūk, lūk, un šis ir fakts, ko neraksta nevienā no suņkopības grāmatām, ka mīluļa iecienītākā pārtika var būt teju vai deficīta preces statusā. Jā, jā, esmu jau izmēģinājusi, ka cukurziņus var sasaldēt, taču pēc tam tie ir šausmīgi ūdeņaini un nebaudāmi, tāpēc ļoti ceru, ka cukurzirņu sezona būs nepārtraukta līdz brīdim, kad Kori tie apniks.Taču šobrīd, kad Kori tuvojas deviņu mēnešu vecumam, viņa ir sevi pasludinājusi par svaigēdāju, veģētārieti, gaļēdāju, visu-garšīgo-lietu-ēdāju, taču tikai ne par suņu slapjās barības ēdāju.

Bet Kori vakariņas ar sauso barību ir pieciešamas tikai tāpēc vien, ka vakariņas nozīmē "spēle", bet "spēle" ir jautrība un prāta treniņš, lai atrastu visus našķus, turklāt tas nozīmē, ka var rotaļāties ar cilvēkiem, skraidot maršrutā virtuve-istaba, kā arī atkārtot visas "Sēdi!", "Gaidi!", "Pārbaudi trauciņus!" komandas. Labi, labi, Kori var vakariņot arī virtuvē un tie sausie nieki var atrasties suņa ēdamtraukā, taču jestrāk ir vakariņot tā, lai cilvēki ēšanas faktu pamana.

Bet man galvā ir kāda pagalam ķecerīga doma. Katrs taču esam redzējuši, kā pirms Lieldienām lielveikalos ļaudīm patīk apčamdīt sīpolus un tos izģērbt, vai ne? Lūk, tā kā Kori garšo tikai brokoļu stiebri/kātiņi, esmu prātojusi, varbūt mēs varētu atstāt tās galviņas veikalos, lai tālāk kāds liek dārzeņu maisījumu pakās, bet Kori dabūtu graužamo stumbru. Tad man arī tiktu kāda jautrība no suņa ēdināšanas procesa.

Kori, protams, ir luteklīte, jo īpaši viņai tika cepti ķirbju un ābolu cepumi, kas tika atzīti par ļoti labiem. Ēšanas stāsts par "sprādzieniem cukurzirņu fabrikā" var izklausīties pēc pārspīlētām cilvēku-dzīvnieka attiecībām, taču patiesībā viņa ir normāls korgijs, un arī vetārste atzina, ka mājās gatavots ēdiens sunim ir ļoti vērtīgs. Ar šādu ēdāju ir ļoti viegli doties izbraucienos, un tieši par ceļošanu ar suni būs nākamais Kori stāsts.