Pāriet uz galveno saturu

Rokenrols, sekss, viskijs. Un mūžīgi roks!


Maija sākumā kolēģi man sagādāja superjauku dzimšanas dienas dāvanu. Lai pavisam legāli "atbrīvotos" kaut dienu no manis, viņi 1) uzdāvināja braucienu ar kuģīti pa kanālu (uzskatot, ka sajūsmas pilnais stāsts par braucienu uz Stokholmu ir pamatots iemesls, lai es kāptu vēl uz kāda kuģa klāja) un 2) kinobiļetes. Lai brauktu ar kuģīti, ir nepieciešams jauks laiks, bet šovasar tāds vēl īsti nav bijis, bet ar filmām ir tā, ka esmu gana cimperlīga un skatos vien drāmas vai mūziklus, tādēļ gandrīz divus mēnešus repertuārā neko savai gaumei piemērotu neatradu. Tad nu kuģītis vēl gaida savu kārtu, taču kinobiļetes gan nupat ir izlietotas, noskatoties "Rock of Ages" vai latviski "Mūžīgi roks" (oficiāli kino no šodienas). Vai man jāsaka, ka esmu vairāk nekā sajūsmā?


Laikam būtu bezcerīgi sagaidīt kritisku aprakstu par mūziklu no šī žanra cienītājas, vai ne? Tad nu centīšos ieinteresēt doties uz šo filmu arī tos, kas nav uz "tu" ar mūzikliem. Intrigai - filmas pamatā ir Brodvejas mūzikls, par mūziklu informāciju var izlasīt arī vikipēdijas ierakstā, bet filmā ir tādi Holivudas grandi kā Alekss Boldvins kluba īpašnieka geja lomā un garmatains Toms Krūzs seksa un viskija izslāpušas rokzvaigznes lomā.

Sižets īsumā
Ir 1987. gads. Mazpilsētas meitene Šerija dodas Holivudas virzienā, lai piepildītu sapni par dziedāšanu. Kāda starpgadījuma rezultātā viņa satiek Drū - jaunekli, kurš strādā rokklubā "Bourbon", kas ir uz bankrota robežas. Lai klubs izdzīvotu, tiek rīkots rokmūziķa Steisija Džeka (Toma Krūza) koncerts. Lai viss būtu vēl "jautrāk", mēra hiperaktīvā kristālmorāltīrā sieva (Ketrīna Zeta-Džounsa) ar radniecīgajām baznīcsievām rīko nemitīgās protesta akcijas pret šo klubu (oi, oi, oi, kas tik filmas beigās par šo kundzīti atklāsies!). Šerija un Drū, protams, iemīlas, pašķiras, satiekas atkal. Steisijs Džeks, protams, nespēj pretoties nevienas vājā dzimuma pārstāves skūpstam un ģībšanas mēģinājumam, viņa ikdiena paiet ar viskija pudeli vienā rokā un kārtējo meiču otrā. Un visam pa vidu ir mūzika, mūzika un mūzika vēlreiz. Def Leppard, Bon Jovi, Foreigner un cita "mana" mūzika iz pagājušā gadsimta, kas liek sirdij pukstēt straujāk un kājām nemierīgi dīdīties.

Kāpēc noskatīties
Paskatījos YouTube pieejamos Brodvejas un Londonas mūziklu aktieru tēlojumus un uzreiz teikšu, ka filmas zvaigznes nudien bija daudzu galvas tiesu pārākas par mūziklu aktieriem. Filmas aktieru plejāde ir labu labā, filmas oficiālajā vietnē var izlasīt visu viņu līdzšinējo sasniegumus, Oskaru nominācijas un citas iegūtās balvas, tā kā te tiešām nebūs zaļie gurķi, bet kvalitatīvs burziņš a la sex, drugs and rock'n'roll.
Toms Krūzs nav starp maniem mīļākajiem aktieriem, bet filmā "Rock of Ages" viņa tēlojums bija desmit Oskaru vērts! Iespējams, ka tēlot prātu pārdzērušu rokzvaigzni ir tīrais nieks, bet viņa skatieni un kustības bija ģeniālas. Un vēl sarunāties ar "Hei man!" (kušss, par to ne vārda neteikšu!).
Filmā ir jauka ironija par zēnu grupām un popmūziku kā tādu. Jā, jā, arī es nemūžam nespēšu Take That, Boyzone vai New Kids on the Block pretstatīt Bon Jovi, Meat Loaf vai Twisted Sister. Protams, pēdējiem trim par labu:)
Šī būs vienkārši jauka izklaide ar dažiem negaidītiem pārsteigumiem un smieklīgām epizodēm. Šī ir iespēja atcerēties mūsu sweet eighties, kad vēl nebija viendzimuma laulību uzplūdi, iPhone un teflona pannas brokastu omletei, bet bija plates, cerības un īsts roks.

Ko nesagaidīt
Šaušanu. Kautiņus. Bēgšanu. Citplanētiešus. To te nav.
Scenārijs ir paredzams, dziesmas ir lipīgas. Negaidi negaidāmo!
Un pēc filmas ir jāatgriežas realitātē. Pirmais darbs - uzrakstīt draugiem un svešiniekiem visos draudzības tīklos, cik jauku filmu noskatījies:)

Ja nepārliecināju, noskaties šo Mary J. Blige dziedāto filmas hitu vai vienu no treileriem (jā, meklē šajā pašā lapā).
Šī tiešām ir šīsvasaras filma "tiem, kam pāri trīsdesmit". Lai jauka atpūta!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...

Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu"  (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā. Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasī...